5. Autores pozīcija
• Filma ir specifisks mācību līdzeklis, kas var tikt
izmantots mācību procesā , izvērtējot ne tik un ne
tikai tās māksliniecisko kvalitāti, bet drīzāk
adekvātumu mācību priekšmeta noteiktās
(konkrētās) vielas ilustrēšanā.
6. Filmas stāsts
• Stāsts ir balstīts patiesos faktos (based on true strory)
• 1998. gadā jauns žurnālists (spilgts reportieris) Stīvs Glāss strādā
cienījamā politiski analitiskajā žurnālā “The New Republic” Vašingtonā
(ASV)
• Stīvam ir talants pielāgoties jebkuram redaktoram (gan spilgtam , gan
vājam redaktoram) un jebkādiem darba apstākļiem (viduvējiem
kolēģiem, autoritāram īpašniekam)
• Stīvam ir talants atrast spilgtus (gandrīz neticamus )stāstus un panākt
to publikāciju
• Konkurējošie žurnālisti no online (NB!) izdevuma “Forbes Digital
Tool” apšauba viena no Stīva rakstiem patiesumu
• Stīvs uzstāj uz sava raksta atbisltību realitātei, apelējot nevis pie
faktiem, bet pie vāja redaktora (kurš nomainīja spilgto redaktoru
īpašnieka gribas dēļ) ētikas
8. Filmas stāsts (turp.)
• Stīvs zaudē visu redaktoru uztīcību
• Lielākā daļa no viņa rakstiem tiek atzīti par
safabricētiem
• Stīvs zaudē darbu
• Stīvs zaudē reputāciju žurnālistikā
• “Forbes Digital Tool” pirmo reizi apliecina online
žurnālistikas potenciālu
• Stīvs kļūst par rakstnieku un publicē savu pirmo
romānu “The Fabulist”
11. 2009. gads
“Ja eksistētu žurnālistu elle, tad visticamāk Stīvens
tajā pavadītu daudz laika. Viņa pārkāpums bija tik
nozīmīgs, ka viņa karjerai vienkārši tika pielikts
punkts. Viņa kolēģi viņu cienīja un
aizstāvēja, iespējams ar nolūku viņš bija radījis
ideālas darba attiecības. Situācija, kura izriet no
visiem ētikas un morāles rāmjiem, un kuru vairs
labot nebija cerību. Savu dzīves ceļu Stīvens noteica
pats, pašam par to arī nācās atbildēt”.
12. 2009. gads
“Vai filma mums māca būt patiesiem, ievērot ētikas
kodeksu un mēs kļūsim par pazīstamiem žurnālistiem?
Diez vai. Filma, manuprāt, ne tik daudz ilustrē žurnālista
problēmas, kā paša Stīvena Glāsa personības
pretrunas, pazaudējot sevi kaut kur starp
godkāri, slavaskāri un iekšējo nepārliecinātību, vājumu
un vientulību. Filma mums māca izvēlēties patiesību, lai
cik pelēcīga tā būtu pret krāšņiem meliem.
Ievērojami, dramatiski, neticami notikumi ir žurnālista
jājamzirdziņš, taču tiem nevajadzētu kļūt par pašmērķi.
Mācīties neredzamu notikumu padarīt
redzamu, manuprāt, būtu žurnālistikas uzdevums”.
13. 2010. gads
• Vai domājāt, ka tas, ka jūs izdomājat stāstus agri
vai vēlu netiks atklāts?
• Vai jums šķita, ka esat labs žurnālists?
• Vai reālajā dzīvē notiekošais jums nelikās
ievērības cienīgs, lai par to rakstītu?
15. 2011. gads
“Ja vērtē pašu situāciju, neņemot vērā filmu kā
objektu, tad jā , no ētikas viedokļa galvenais varonis
rīkojās slikti, nelabi, nēētiski. Taču, viņš deva
cilvēkiem to, ko viņi paši gribēja. Faktiski, uzskatu,ka
lielākā ļaunuma sakne šāda veida situācijām ir
sabiedrībā kopumā. Varbūt pat varētu meklēt kādu
psiholoģiskas dabas atbildi, piemēram, ka sabiedrība
uzspiež noteiktu stāstu atrašanu, taču nabaga
žurnālists to nespējot, rada fantastiku. Taisnība nav
nevienam”.
17. Versijas (ne secinājumi!)
• Paaudžu maiņa
• Sociopolitiskās un līdz ar to ētiskās situācijas
nestabilitāte Latvijas sabiedrībā (2011 – pēc
“Dienas”, “Ir”, Rīkojuma nr.2, koalīcijas
veidošanas)
• Studenti kā spogulis, kurā ir vērts ieskatīties:
“Aizdomājos, cik ļoti mēs šobrīd varam būt
pasargāti no līdzīgām situācijām”...
