1. Inese Majore
Rīgas 6.vidusskolas vācu
un angļu valodas skolotāja
VĒRTĪBIZGLĪTĪBAS
REALIZĒŠANAS IESPĒJAS SKOLĀ
Pētniecības darbs pedagoģijā
Rīga
2011
3. IEVADS
Kā minēts ,,Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīcā”,tad vērtībizglītība ir ,,personas
pamatvērtību- garīguma,morāles,kultūras,gara un fiziskās stājas- izkopšana izglītības
procesā.Personas pašapziņas, pašvērtības apziņas, pašrefleksijas, valodspējas un
radošuma izkopšana; iecietības, izlīgumspējas,līdzjūtības u.c. vispārcilvēcisko spēju
attīstīšana; ievirze,motivācija un sagatavošana veiksmīgai profesionālai karjerai.”
(1;187)
Pēc šī visaptverošā un plašā skaidrojuma var spriest, ka viss, kas skolēniem tiek
piedāvāts mācību un audzināšanas procesā skolā, ietekmē viņu personības veidošanos
un vērtīborientāciju - ,,uzskatu, nostājas un ar to saistītās rīcības, darbības uz
noteiktām vērtībām, kvalitātēm, kuru izpratnes pamatā ir uzkrātās zināšanas,
attieksme pret dzīvi, pasauli, sabiedriskajām norisēm. Vērtīborientācija saistīta ar
praksi norobežot būtisko no nebūtiskā, svarīgo no mazsvarīgā cilvēka dzīvē, uzsver
cilvēkam nozīmīgākās vērtības. Vērtīborientācijas pamatā ir brīvība izvēlēties, kā
dzīvot, kā izturēties pret apkārtējo dabisko vidi, cilvēkiem, kā rīkoties.”(1; 187-188)
Līdz ar to var secināt, ka vērtībizglītība tiek realizēta gan mācību, gan audzināšanas,
gan pašizglītošanās procesā skolā (attiecībās skolēns-skolotājs, skolēns- skolēns), gan
ārpus skolas attiecībās (skolēns-ģimene, skolēns- draugi, skolēns-sabiedrība). Tāpēc
aktuāls ir jautājums par to, cik liela atbildība par skolēnu vērtībizglītības realizēšanu
jāuzņemas skolai, cik – ģimenei un sabiedrībai kopumā.Cilvēka personības
veidošanās nenotiek tikai atsevišķā telpā (piemēram, skola vai mājas) un laikā
(piemēram, pirms vai pēc pusdienas, rītā vai vakarā, skolas laikā vai brīvdienās).
Tikai tad, kad tiek saskaņotas un tiek realizētas vienotas prasības, principi un sistēma
skolā, mājās un sabiedrībā, var veidoties vienota vērtībizglītība, kas ietver cilvēka
izaugsmi no dzimšanas brīža līdz sava mūža pēdējām dienām. Apgūt dzīves vērtības
nevar ne vienā stundā, ne gadā, ne noteiktā vecumposmā, tam ir jābūt sistemātiskam
mācību, audzināšanas un pašaudzināšanas procesam, kas ikvienu cilvēku skar
visaptveroši. Tādēļ var runāt par skolu tikai kā vienu no iespējām vērtībizglītības
realizēšanā, kas neapšaubāmi ir ļoti svarīga un nepieciešama, lai veidotos humāna un
pilnvērtīga sabiedrība.
Tāpēc šī pētnieciskā darba tēma ir izvēlēta- ,,Vērtībizglītības realizēšanas
iespējas skolā”.
Tēmas teorētiskai un praktiskai atklāšanai tiek izvirzīts darba mērķis- izpētīt
un apkopot vērtībizglītības realizēšanas iespējas skolā.
Lai to paveiktu, tiek noteikti šādi darba uzdevumi:
1) izzināt pedagoģiska un ētiska satura literatūrā paustās teorētiskās
nostādnes par vērtībizglītību un tās nepieciešamību skolā,
2) apkopot vērtībizglītības praktiskās realizācijas iespējas skolā.
Šī darba tapšanā tiek izmantotas šādas metodes:
1) teorētiskās literatūras izpēte,
2) likumu, nolikumu, vadlīniju un citu normatīvo, rekomendējošo un skolas
darbību reglamentējošo dokumentu izpēte,
3) praktiskās pieredzes materiālu un metodisko ieteikumu apkopošana.
3
4. Darba praktiskās daļas veikšanai un risinājuma meklējumiem tiek izmantota Rīgas
6.vidusskolas pieredze vērtībizglītības realizācijā.
Pētniecības darbs sastāv no ievada, no divām teorētiskā pamatojuma un problēmas
Praktiskā risinājuma apkopojuma nodaļām, kā arī nobeiguma, kurā izteikti
kopsecinājumi par iepriekšējās nodaļās paustajām teorētiskajām un praktiskajām
atziņām.
4
5. 1.VĒRTĪBIZGLĪTĪBAS BŪTĪBA UN NOZĪME
PERSONĪBAS ATTĪSTĪBĀ SKOLĀ UN SABIEDRĪBĀ
Ikviens skolotājs, ikviens vecāks, ikviena tauta, visa cilvēce kopumā jau izsenis ir
vēlējusies nodot jaunajai paaudzei savu pieredzi, t.i., tās vērtības, tos atzinumus, ko
katrs ir atradis un pārbaudījis, sapratis un visbeidzot atzinis par labu esam. Tās ir gan
pozitīvās īpašības, ,, kas saistītas ar garīgo sfēru, kultūru, morāli, māksliniecisko un
estētisko sfēru, cilvēku savstarpējām attieksmēm u.tml. ( 1; 187 ), gan tas, ko,, cilvēks
savā apziņā uztver kā sev vai citai personai būtiski nozīmīgus, vēlamus konkrētos
vēsturiskos apstākļus, noteiktā kultūrā un konkrētā sabiedrībā, kā arī kas sekmē viņu
personības veidošanos.”( 1; 187)
Tātad viennozīmīgi tiek pausts, ka vērtības tikai tad var kļūt par personības
ieguvumu, ja cilvēks pats tās apzinās, pieņem un realizē savā dzīvē. Tomēr cilvēks
ļoti daudz ietekmējas no paraugiem, citu viedokļiem, atziņām, tad to vēlas izmēģināt,
pārbaudīt, līdz beidzot to pieņemot vai nepieņemot savā apziņā un vērtību sistēmā.
Viens no skolas uzdevumiem ir aktualizēt vērtību izpausmi ,,vienībā ar
principiem, normām, mērķiem, ideāliem” (1; 187 ) un veicināt vērtīborientējošu
attieksmi pret kultūru, darbu, valsti, cilvēkiem un sevi pašu”( 1; 187 ).
Ja izglītības iestādē vērtībizglītībai ir piešķirta nozīmīga vieta un loma, tad var
cerēt, ka patiesība ir atziņā, ka ,, stabila vērtīborientācija nodrošina noturīgu uzdevību
un darbību, stabilizē interešu un vajadzību virzību, regulē personas rīcības
motivāciju.” ( 1; 188 )
Vērtībizglītības lielā loma tiek uzsvērta ne tikai atsevišķas personības izaugsmē,
bet arī plašākā jomā, jomā, jo ,,ar vērtību izpratnes un vērtīborientācijas maiņu
plašākā sabiedrībā parasti saistītas nopietnas pārmaiņas valsts un sabiedriskajā
dzīvē.”’( 1; 188 ) Tas vēlreiz apstiprina jau darba ievadā izteikto domu, ka skola ir
tikai viena no vērtībizglītības realizācijas iespējām, jo tās vērtības, kas rodas
sabiedrībā kopumā ir daudz noteicošākas un spēcīgāk ietekmē personības attīstību
nekā viena cilvēka vai kādā atsevišķā skolā aktualizētās vērtības.
Taču, nenoliedzot skolas lielo ietekmi personības tapšanas procesā, jāatceras, ka
,,izglītība būtiski nosaka sabiedrības attīstības perspektīvu, tautas vietu un nozīmi
pasaules kultūrtautu saimē.”( 3; 4 ) Tāpēc ir aktuāli runāt par vērtībizglītības
realizēšanu skolā, izglītība ,,dod iespēju apgūt nacionālo kultūru un visas cilvēces
Kultūras pamatvērtības, tādējādi sekmējot personības kā kultūras cilvēka veidošanos.”
( 3; 4 ) Kā uzsvērts ,,Latvijas izglītības koncepcijā’’, jau pati ,, izglītība ir personiskā,
Sabiedriska un vispārcilvēciska pamatvērtība,”(3; 5 )
Zināms, ka ikdienā skolā ir jāievēro izglītības pamatprincipi, kuri savā būtībā
nosaka galvenās vērtības, kuras būtu jāaktualizē skolēnu mācību un audzināšanas
procesā, tie ir:
1) humanitāte- atzīst cilvēku kā pamatvērtību, veidojot patiesi cilvēcīgu
Personību, kopjot humānus uzskatus, jūtas un attieksmes,
2)demokrātiskums- īsteno savstarpējā cieņā balstītu cilvēku kopdarbību,
ievērojot pieņemtās vienošanās,
3) individualizācija- respektē un attīsta individualitātes intereses, vajadzības,
darbības motīvus, vērtības un spējas, ievērojot sabiedrības centienus un vajadzības,
4) radošums- attīsta un aktualizē personības radošo potenciālu,
5
6. 5) tautiskums- paredz personības nacionālās apziņas iesakņošanos, nacionālās
kultūras apguvēja un pilnīgotāja īpašību attīstību, personības atvērtību un
cieņu pret citu tautu nacionālajām vērtībām,
6) tikumiskums-sekmē augstu morālo apziņu un tikumisku rīcību,
7) profesionalitāte- paredz profesionālās virzības izkopšanu izglītības
ieguves gaitā,
8) zinātniskums- īsteno tādu izglītību , kuras pamatā ir zinātnes mūsdienu
atziņas, patiesības un tās pierādījumu meklējumi,
9) sistemātiskums- paredz izglītību kā veselumu , kura apguvē cilvēks varētu
izveidot kopsakarīgu pasaules redzējumu un skaidri apzināt savu vietu un
lomu pasaulē,
10) mūsdienīgums- nozīmē aktuālu pedagoģijas un psiholoģijas atziņu
ievērošanu izglītības teorijā un praksē, patstāvīgas nacionālās izglītības
izveidi atbilstoši pasaules pieredzei. ( 3 ; 5 )
,,Izglītības saturu veido audzēkņu personībai, sabiedrībai un laikmetam
atbilstoši konkretizēta cilvēces pieredze” ( 3; 8), kura balstās uz 3 galvenajām
sastāvdaļām:
1) zināšanām (faktoloģiskā pieredze),
2) prasmēm (praktiskās darbības pieredze ),
3) audzināšanu (attieksmju pieredze). (3; 8 )
Audzinātība jeb,, attieksmju pieredze veido audzēkņu vērtīborientāciju un pārliecību,
nosaka viņu garīgumu.Attieksmju pieredzes iegūšanai pievēršama īpaša uzmanība, jo
tā līdz šim maz iestrādāta izglītības saturā un nav ieguvusi atbilstošu vietu mācībās.”
( 3; 8 ) Tāpēc šobrīd arvien vairāk tiek par to domāts . Ir izveidoti jauni mācību
priekšmetu standarti, kuri stājas spēkā ar 2008./2009. mācību gadu.Tajos kā viens no
svarīgākajiem uzdevumiem ir uzsvērta,, sabiedriskajai un individuālajai dzīvei
nepieciešamo zināšanu un prasmju pamatu apguve, vērtīborientācijas veidošanās.”
( 8; 3 )
Līdz ar to skolās tiek nodrošināta iespēja ,,tikumiskai, estētiskai, intelektuālai un
fiziskai attīstībai, sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos”
(4; LR Izglītības likums, 2. pants ), t.i. izglītību, kas pati par sevi ir personiska,
sabiedriska un vispārcilvēciska pamatvērtība.
Vēsturiski cilvēces attīstības gaitā sabiedrībā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir
galvenās vērtības, kam arī būtu pievēršama lielākā uzmanība izglītībā.Tā, piemēram,
Senajā Ķīnā Konfūcijs kā galveno audzināšanā izvirza paklausību, pienākumu, t.i.,
esošās kārtības uzturēšanu bez izmaiņām (pozitīvais- 5 tikumi ( žēlsirdība, taisnīgums,
kārtība, piesardzība, uzticība), negatīvais neveicina attīstību. Dēmokrits uzskata, ka
cilvēks kļūst labs, pateicoties vingrinājumiem, mācīšanās dod 3lietas : labi runāt, labi
domāt, labi darīt. Sokrāts domā, ka cilvēkā augstākais – zināšanas un gudrība, bet
Platons iesaka attīstīt indivīda spējas, veltot sevi piemērotam darbam, savukārt
Aristotelis iezīmē, ka fiziskās, tikumiskās, intelektuālās audzināšanas mērķis ir valsts.
6
7. Viduslaikos galvenais vērtību atskaites punkts ir ticība, kuras pamatā dogmatisks
mācību process ( iekalšana ), kā arī bruņinieku tikumi- militāri fiziskās
spējas.Renesansē kā galvenā vērtība zemes virsū ir cilvēks.Rablē aizstāv brīvās
audzināšanas teoriju bez piespiešanas, bet Moņtēns uzskata, ka morālās īpašības
svarīgākas par zināšanām, Ruso pievērš uzmanību tam, ka jāieaudzina pienākums ar
darba palīdzību un jāapzinās brīvības tiesības, tikumiskajā audzināšanā uzsverot, ka
laba griba- ceļš uz ideālu cilvēku.Kants saka, ka jāattīsta saprāts, kas var atrisināt
visas dzīves problēmas, bet Fihte saista tikumības un gribas attīstību, jo izziņa ir tikai
darbība, cilvēka darbību nosaka paša sapratne. Herbarts ir par to, ka audzināšanā
jāveido stiprs tikumisks raksturs. Spensers-par audzināšanu, kas vērsta uz paš-
saglabāšanos , Šopenhauers- par gribas audzināšanu, Djūijs- par noderīgumu, spēju
konkukēt darba tirgū. Kognitīvisti uzskata, ka jāattīsta intelekts, bet eksistenciālisti -,
ka jāveicina izvēles brīvība, orientējot uz dzīves pieredzi.
No iepriekš teiktā secināms, ka katrā laikmetā vērtības, kas tiek noteiktas
audzināšanas saturam, ir mainījušās, bijušas atšķirīgas un mainīgas, jo nepārtraukti
noris vēsturiskas, ekonomiskas un politiskas izmaiņas. Šobrīd audzināšanas centrā ir
humāna personība, kura veidojas izglītošanās procesā, atbildīga par vērtībām sevī un
sabiedrībā.Ja būtu iespējams šīs teorijas realizēt, būtu ideāla sabiedrība, kuru veido
ideāli indivīdi. Diemžēl dzīves realitāte bieži apliecina, ka ideja ir un paliek ideja, bet
cilvēku veido arī sociālie, ekonomiskie, politiskie, kultūras u. c. faktori. Vēl nevienai
teorijai nav izdevies šīs pretrunas atrisināt, jo audzināšanā iespējams ietvert tikai
dažus aspektus.
Par praktiskām vērtībizglītības iespējām, to realizāciju skolā tiek runāts nākošajā
darba nodaļā.
7
8. 2.VĒRTĪBIZGLĪTĪBAS PRAKTISKĀS REALIZĀCIJAS
IESPĒJAS SKOLĀ
Ikviena izglītības iestāde, arī skola darbojas, pamatojoties uz LR IZM Izglītības
likumu, dažādiem normatīvajiem aktiem, kā arī attiecīgās iestādes nolikumu, kuru
Apstiprina iestādes dibinātājs, konkrēti, pašvaldība.Skolā tiek realizētas izglītības
programmas, kas tiek sastādītas saskaņā ar Valsts izglītības standartu, nosakot to
mērķus un galvenos uzdevumus, izglītības obligāto saturu.
Kā noteikts Latvijas izglītības koncepcijā, izglītība ir viena no cilvēces
pamatvērtībām, kuru skolā realizē pedagoģiskajā procesā.Pedagoģiskais process ir
mērķtiecīgs gan mācību, gan audzināšanas darbs un tiek realizēts, ievērojot valsts
noteiktos izglītības ieguves nosacījumus, kā arī katrai skolai raksturīgo darba
specifiku.
Tēmas turpmākā izklāstā tiek skatītas vērtībizglītības praktiskās realizācijas iespējas
vienā skolā- Rīgas 6.vidusskolā.
Šajā skolā tiek realizēta pamatizglītības programma (1.-9.klasei ) un vispārējās
vidējās izglītības programmas (10.-12.klasei ):
1) eksaktā virziena ( dabaszinību ) programma,
2) humanitārā virziena ( politika un tiesības) programma,
kā arī daudzas interešu izglītības programmas, kas saistītas ar mūziku, tādējādi
nodrošinot skolas attīstības programmā paredzēto: ,,Demokrātiska, humāna,
nacionāla, radoša skola ar skolēniem un darbiniekiem labvēlīgu vidi un augstu
mācīšanas un mācīšanās motivāciju”,tā iezīmējot skolai raksturīgākās un
svarīgākās vērtības, kas tālāk tiek realizētas mācību un audzināšanas procesā, kura
mērķis : ,,sekmēt skolēnu izaugsmi par garīgi bagātām , fiziski veselām, radošām
un sociāli aktīvām personībām, kas ir gatavas iekļauties mūsdienu mainīgajā
dzīvē.”(6).
Izglītības koncepcijā minēti pamatprincipi jeb pamatvērtības tiek ievērotas un
realizētas skolas mācību un audzināšanas procesā :
- humanitātes princips- cilvēks kā pamatvērtība (cilvēcīgums, individualitāte,
personība, uzskatu, jūtu un attieksmju humanitāte)
Realizācija : - mācību saturs,
- klašu audzinātāju stundas,
- savstarpējo attiecību veivošana mācību un ārpusstundu darbā.
- demokrātiskuma princips- demokrātiska personība, savstarpējā cieņā balstīta
cilvēku kopdarbība (gatavība turpmākajam darbam un dzīvei demokrātiskā
sabiedrībā)
8
9. Realizācija: - mācību priekšmetu stundu saturs, metodes un organizācija,
- klašu audzinātāju stundas,
- darbība skolēnu pašpārvaldē,
- darbošanās skolēnu aktīvā,
- skolēnu pienākumi un tiesības,
- klases likumi,
- piedalīšanās debašu kluba darbībā.
individualizācijas princips- respektēta un attīstīta individualitāte sabiedrībā
(intereses,vajadzības, darbības motīvi, vērtības un spējas )
Realizācija: - mācību un audzināšanas darba individualizācija ( stundās,
konsultācijās, fakultatīvu nodarbībās )
- interešu izglītības nodarbības,
- ārpusstundu pasākumi (izstādes, konkursi, skates, koncerti, teātra izrādes,
sporta sacensības),
- skolēnu izpēte (anketēšana, novērošana, pārrunas, skolēnu darbu izpēte ).
radošas darbības princips- radoša personība
Realizācija: - mācību un audzināšanas darbs (referāti, patstāvīgie, praktiskie,
jaunrades un zinātniski pētnieciskie darbi ),
- projektu darbi,
- interešu izglītības nodarbības,
- ārpusstundu pasākumi .
● tautiskuma princips - nacionālpatriotiska, nacionālapzinīga, nacionālkulturāla,
starpnacionāli toleranta un pilsoniska personība ( nacionālā apziņa un kultūra,
atvērtība un cieņa pret citām nacionālajām vērtībām )
Realizācija : - mācību stundu saturs,
- klašu audzinātāju stundas,
- ārpusstundu pasākumi (skolā, pilsētā, valstī ),
- interešu izglītības nodarbības,
- sadarbība ar citu tautību pārstāvjiem starpskolu un starpvalstu pasākumos un
projektos,
- projektu nedēļa .
● tikumiskuma princips- tikumiska personība (augsta morālā apziņa un tikumiska
rīcība uz ētisku vērtību pamata )
Realizācija : - sabiedrības paraugs un pieredze,
- ģimenes attiecību modelis un pieredze,
- mācību un audzināšanas saturs skolā un ārpusskolas aktivitātēs,
- individuālā pieredze, vērtības un apziņa .
9
10. ● profesionalitātes princips- profesionāli virzīta personība
Realizācija : - LR IZM un IP mācību un audzināšanas darba prioritātes,
- skolas mācību un audzināšanas darba plānošana, norise un analīze,
- mācību priekšmeta plānošana, realizēšana un analīze,
- audzināšanas darba plānošana, realizēšana un analīze (klašu audzinātāja un
mācību stundas , ārpusstundu pasākumi ),
- audzināšanas norises ģimenē,
- audzināšanas norises sabiedrībā .
● mūsdienīguma princips- mūsdienīga personība (aktuālas pedagoģijas un
psiholoģijas atziņas teorijā un praksē, patstāvīga nacionālā izglītība, iepazīta un
adaptēta pasaules pieredze )
Realizācija : - demokrātijas norises pasaulē,
- politiskās norises valstī,
- masu mediju saturs un kvalitāte,
- sociālā un kultūrvide valstī, pilsētā, ģimenē ,
- mācību un audzināšanas darbs skolā,
- ārpusskolas aktivitātes un interešu izglītība pilsētā, valstī, pasaulē.
Tā kā vistiešāk skolēnu vērtīborientāciju un pārliecību veido attieksmju jeb
audzināšanas process, tad skolā ir izstrādāta ,,Audzināšanas darba programma”, kurā
līdztekus vispārīgajam un tālejošajam audzināšanas mērķim- ,,brīvas un atbildīgas
personības attīstības sekmēšana, veidojot demokrātiskai sabiedrībai raksturīgu
attieksmi pret vērtībām, morāli, indivīda pienākumiem un tiesībām”(7)- tiek minēti
konkrēti uzdevumi, kuri tad arī nosaka galvenās vērtības, kam skolā tiek pievērsta
uzmanība:
1) ,,sekmēt ģimenes, klases, skolas kultūrvides veidošanos,
2) veicināt skolēnu socializāciju daudzveidīgā mācību stundu un ārpusstundu
darbā,
3) veidot saskarsmes un sadarbības prasmes, attīstīt spēju adaptēties un
integrēties mainīgajā sociālajā vidē,
4) rosināt nacionālās un valstiskās identitātes ētisko vērtību apzināšanos,
pašrealizācijas attieksmju veidošanos un to īstenošanu skolēnu rīcībā un
uzvedībā.” ( 7)
Viens no šīs programmas izveides un realizācijas pamatuzdevumiem- ,, akcentēt
pedagoga un skolēna mijiedarbības procesu, nostiprinot dzīves pamatvērtības- es pats,
mana dzīve, ģimene, darbs un valsts.”( 7)
Skolā audzināšanas darbs tiek mērķtiecīgi plānots:
1) skolā- IZM prioritārie virzieni audzināšanas darbībai, skolas mācību un
audzināšanas uzdevumi, skolas mācību un audzināšanas darba plāns, skolas
audzināšanas darba programma;
10
11. 2) klasē- klases mācību un audzināšanas darba uzdevumi (pēc IZM un skolas
noteiktajām audzināšanas darba prioritātēm, kā arī pēc audzināšanas darba
aktualitātēm un nepieciešamības konkrētajā klasē ), klases audzinātāja darba
programma un plāns katram semestrim, paredzot klases audzinātāja stundas,
piedalīšanos klases, skolas un ārpusskolas pasākumos, organizējot skolēnu
brīvā laika pavadīšanu, individuālo un izpētes darbu ar skolēniem u. tml.,
klases audzinātāja darba atskaite mācību gada beigās.( 7)
Klases audzinātāja darbā vērojami 3 galvenie virzieni:
1) klases audzinātāja stundu plānošana un vadīšana,
2) skolēnu izpēte,
3) sadarbība ar skolēnu vecākiem.
Papildus tam katrā klasē tiek organizēti ārpusstundu pasākumi skolā un ārpus tās.
Katrs klases audzinātājs, vadoties pēc valsts, rajona un skolas prioritārajiem
virzieniem mācību un audzināšanas darbā, veido savu klases audzināšanas darba
programmu, kurā konkrēti pauž tās zināšanas, prasmes un attieksmes, t.i., vērtības,
kurām būtu pievēršama vislielākā uzmanība tieši šiem skolēniem, izvērtējot viņu
intereses un vajadzības.
Vērtībizglītības darbs izglītības iestādē ir atkarīgs no katras skolas specifikas, no
skolas administrācijas, pedagogu, skolēnu un vecāku savstarpējas sadarbības un savas
rīcības atbildības, kā arī no sabiedrībā, valstī un pasaulē valdošajām prasībām un
vērtībām.
Taču nevar šo procesu vispārināt. Vērtības nevar kļūt par pašvērtībām, tikai tās
nosaucot, un paredzot standartos, programmās un plānos. Patiesībā vērtībizglītība ir
tā, kura notiek attiecībās : skolēns- pedagogs- vecāki- sabiedrība, pie tam šīm
attiecībām nemitīgi mijoties un papildinoties.
Pasaule
PIEREDZE IZGLĪTĪBA
Bērns
REZULTĀTI-
Pedagogs Katram individuāli, atbilstoši katra
(skola) pasaules uztverei, motivācijai un
vispārējai fiziskai, psihiskai un
sociālai attīstībai
MĒRĶIS-
Ieraudzīt pasauli SATURS-
kopsavilkumā zināt „kā METODES, ORGANIZĀCIJAS
dzīvot” FORMAS UN LĪDZEKĻI-
piemērot, dažādot, jautājot
11
12. Mācību un audzināšanas process kopumā- kā veselums, kā vienota sistēma, kurā
nepieciešams domāt par pasauli un orientēties tajā, attīstīties par iejūtīgiem,
atbildīgiem, lemt un darboties spējīgiem cilvēkiem, kurā svarīgi rosināt interesi par
apkārt notiekošo.
Skolā vērtībizglītība galvenokārt tiek realizēta 3 veidos:
1) mācību priekšmetu satura apguvē,
2) klases audzināšanas procesā,
3) ārpusstundu un ārpusskolas pasākumos.
Kā jau iepriekš tiek konkretizēti galvenie izglītības principi, atklājot to realizācijas
iespējas skolā, tā arī jāturpina konkretizēt iespējas, ko un kā skolā ( stundās,
pasākumos ) skolēniem aktualizēt kā vērtības.
Visiedarbīgākie ir tie paņēmieni, kad mērķtiecīgi tiek apvienota mācību un
audzināšanas darbībā teorija un prakse, t.i., to, ko skolēniem stāsta, ir jāpamato ar
piemēriem, jāļauj pašiem par teikto pārliecināties, tā veicinot iespēju patiesību iegūt
ar personīgās pieredzes palīdzību. Šeit veiksmīgi var noderēt tādi darbības veidi, kas
saistīti ar pašu skolēnu ikdienu, ar viņu dzīvesveidu, brīvā laika pavadīšanu, ar
notikumiem, kuros viņi paši piedalās vai par kuriem dzirdējuši no draugiem,
vecākiem, paziņām (no cilvēkiem, kurus viņi respektē, kuru viedokli augstu vērtē,
kuros ieklausās). Piemēram daži paņēmieni, kurus izmantojot var aktualizēt dažādas
vērtības.
1) konkrētu, nesen notikušu situāciju, faktu, rīcības notikumu apspriešana,
pārrunāšana ( klases audzinātāja un mācību priekšmetu stundās, saistot ar
apgūstamo mācību vielu);
2) skolēnu piedalīšanās dažādās aktivitātēs, kurās darbojoties viņi var secināt
dažādu teorētisku pieņēmumu patiesību vai neatbilstību tām ( apkārtnes
sakopšanas talkas, apkārtējās vides saudzēšanas, drošības un labdarības akcijas);
3) tikšanās ar skolēnu vidū vai sabiedrībā kopumā populāriem cilvēkiem, kuri
stāsta par dažādām tēmām un situācijām, kuras būtiski ietekmējušas viņu dzīvi
un mainījušas viņu rīcību, uzskatus, domāšanu( klases audzinātāja stundās,
tematiskajos ārpusstundu pasākumos, lekcijās, semināros);
4) ekskursijas, pārgājieni, iepazīstot dažādas vietas un cilvēkus, veicinot jaunu
uzskatu veidošanos par apkārt esošajām lietām, norisēm un cilvēkiem;
5) teātru, izstāžu, koncertu u.c. kultūras pasākumu apmeklēšana, bagātinot
redzesloku, papildinot zināšanas, nostiprinot savus pieņēmumus vai gluži
pretēti- atsakoties no tiem;
6) piedalīšanās dažādos sporta u.c. aktīvu dzīvesveidu veicinošos pasākumos
(sporta dienas aktivitātes, krosi, pārgājieni, tūrisma un veselības dienas);
7) savu interešu, spēju un vajadzību attīstīšana dažādās intererešu izglītības un
fakultatīvās nodarbībās, vispusīgi attīstot savu personības potenciālu;
8) grāmatās,žurnālos, laikrakstos publicēto problēmrakstu iepazīšana un
pārrunāšana, izvērtēšana( klases audzinātāja stundās ).
12
13. Ikviena skolas realizētā izglītības darbība dod ieguldījumu skolēnu personības
attīstībā, līdz ar to ir kā vērtība viņa izaugsmē.Vērtībizglītība būtībā būtu salīdzināma
ar dārza ravēšanu: pamazām viena pēc otras tiek izravētas nezāles, malā tiek atmesti
sārņi, iežogojumi, tiek izbrīvēta augšanas telpa tiem augiem, kuriem būtu jāattīstās,
jāpilnveidojas. Vērtības nevar iemācīt, mākslīgi stimilējot to attīstību. Tikai tas, kas
nonāk otra cilvēka apziņā, tas nosaka viņa motivētu rīcību, pašattīstību, pašregulāciju
un individuālām interesēm atbilstošu aktivitātes izvēli, t.i., arī vērtībizglītību.
13
14. NOBEIGUMS
Vērtībizglītība ir vienots veselums, kurā vienkopus ir gan mācību priekšmetu stundās,
gan klases audzinātājstundās, gan ārpusstundu pasākumos gūtās zināšanas, prasmes
un attieksmes. To nodrošina gan skolēnu, gan pedagogu, gan vecāku, gan arī visas
sabiedrības kopīga, mērķtiecīga darbība. Visgrūtākais vērtībizglītības realizācijas
procesā skolā- sabalansēt tās normas, ko paredz valsts, likumdošana, ar tām, ko
nerakstītā veidā diktē sabiedrība, ģimene, kā arī, ņemot vērā paša skolēna- topošās
personības vajadzības un vērīborientāciju, ar tām, ko spēj dot pedagogs kā speciālists
un kā cilvēks, no kura mācās, kura rīcību, zināšanas un pieredzi vērtē visi iepriekš
minētie ( sabiedrība, ģimene, skolēni ).
To, cik liels ir liels ir skolas devums skolēnu vērtībizglītības jomā, nosaka viņu
,,sasniegtā personības izaugsmes pakāpe, ko raksturo ne vien mācību formālie
rezultāti, bet arī tikumiskā stāja ; prāta, jūtu, gribas un rakstura briedums ; tautiskā
apziņa, gatavība veidot sociālo karjeru darba tirgus apstākļos ; gatavība ģimenes
dzīvei, bērnu audzināšanai.” ( ; 11-12 ) Skolēnu vērtībizglītības pakāpi nosaka paši
skolēni, vecāki un sabiedrība kopumā.
Ikviens skolas pedagogu kolektīvs ir atbildīgs par to, lai pēc lalākās sirdsapziņas un
pēc visām ētikas un sabiedrībā pieņemtajām normām tiktu veikta skolēnu
vērtībizglītības realizācija, radoši pilnveidojot tās iespējas skolā, mūsdienīgojot un
aktualizējot tās.
Sabiedrība būs tāda, kādi būs tās locekļi. Ikviens skolēns gan skolas laikā, gan pēc
tās beigšanas ir sabiedrība. Līdz ar to nevar viennozīmīgi apgalvot, ka sabiedrība
nosaka valdošās vērtības. Jo valstī, izglītības sistēmā būs vienotāka pieeja
vērtībizglītības jomā skolā, jo vērtībām bagātāki, iekšēji pilnīgāki ,, sirdscilvēki” būs
mūsu apkārtējā sabiedrībā.
Jo plašākas, daudzveidīgākas vērtībizglītības realizācijas iespējas skolā, jo vairāk
vērtību tiek aktualizēts skolēniem, sekmējot viņu attieksmju pilnveidošanos pret
dažādām cilvēciskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām, pret vērtību prioritātēm
laikā, kurā viņi dzīvo.
Tāpat kā šī darba ievadā tiek uzsvērts, kas ir personas pamatvērtības, tad
nobeigumā akcentējama vēl kāda vērtība, kas ir kā atskaites punkts vērtībizglītībā :
,,Laiks ir neatgriezeniska vērtība. Visas izvēles ir saistītas ar laika vērtības un
jēgas izpratni.” ( ; 3 )
Vērtībizglītībai ir atvēlama nozīmīga vieta jaunās paaudzes un visas sabiedrības
attīstībā, jo ,, sabiedrības lielākais posts ir morālo vērtību zaudēšana un upurēšana,
dubultmorāles pastāvēšana. Tā sekas- individuālās atbildības sarukums, ,, mazā
cilvēka” komplekss, pasivitāte, bezcerība.”( ; 3 )
Quo vadis ? - Kurp ejam ? Vai var būt labāka vai sliktāka vērtībizglītība ? Par
daudz vai par maz akcentētas vērtības ? Sabiedrībā notiek politiskas, ekonomiskas,
sociālas, kultūras pārmaiņas, taču mūžīgas paliek vispārcilvēciskās vērtības. Skolā
jāsekmē tāds personības virzītājspēks un motivācija demokrātiskā, civilizētā
sabiedrībā, kas atbilstu humānisma modelim.Tikai vērtībizglītoti virzīts cilvēks
14
15. spēj veidot kulturālu tautu un cilvēci. Ja izglītības procesā vispārcilvēcisko vērtību
apguvei tiek ierādīta visnozīmīgākā vieta, tad tiek izglītots cilvēks par cilvēku,kuram
jādzīvo sabiedrībā, valstī, cilvēcē.
Mūsdienu sabiedrības ideāls- humāns cilvēks, un bez šāda vērtīborientēta cilvēka,
degradējoties sabiedrībai, sabrūk visas cilvēces vērtības. Kā atzinis A. Milts :
,,21.gadsimtā vērtību jautājums var kļūt par vienu no visnozīmīgākajām problēmām
cilvēces izdzīvošanā. Zināšanas, konforts, labklājība bez ētisko vērtību apzināšanās
un respektēšanas virza cilvēku dzīvi pretī katastrofām.” ( ; 5 , 7)
15
16. IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1.Beļickis I., Blūma D.,Koķe T., Markus D., Skujiņa V., Šalme A. Pedagoģijas
terminu skaidrojošā vārdnīca. R.: Zzaigzne ABC , 2000
2.Es.Sabiedrība. Valsts. / Rokasgrāmata pasniedzējiem pilsoniskajā izglītībā. R. :
Latvijas pieaugušo izglītības apvienība , 1999
3.Latvijas izglītības koncepcija. R.: LR IZM , 1995.g.4. jūlijs
4.Latvijas izglītības likums.// ,,Skolotājs” pielikums 1/1999
5.Milts A. Ētiskās vērtības. // ,,Skolotājs” 1/ 2002, 4.-8. lpp.
6.Rīgas 6.vidusskolas attīstības programma 2005.-2010.gadam.
7.Valsts pamatizglītības mācību priekšmetu standarti. R.: LR IZM
ISEC , 2008 , 2009
16
