1. Gundars Ķeniņš-Kings
2008. gada 6. oktobrī
VIRPUĻOS UN VĒTRĀS
I
Krīzes kritumos
Šī gada 20. septembrī ietekmīgā žurnāla The Economist redakcija bija vāka
ilustrācijai izvēlējusies dramatiska, milzīga virpuļa gleznojumu. Tur redzam,
kā virpuļa apgriezieni dzelmes dziļumos aizrauj gan lielās ieguldījumu
bankas, gan visdažādākos aizdevējus nekustamu īpašumu darījumos, gan
vēl citas, vēl nesen varenas un iedomīgas finansu pasaules firmas. Virpulī
aiziet arī šo firmu vadītāji, kungi, kuri vēl nesen sevi uzskatīja ne tikai par
Volstrīta, bet par visuma pavēlniekiem.
Nebūtībā aiziet viņu vadītās lielfirmas Bear Stearns, Lehman Brothers,
Indymac banka, American Insurance Group, hipotekāro parādu uzpircējas
Federal Home Loan Mortgage Corporation (Freddy Mac) un Federal
National Mortgage Association (Fannie Mae). Virpulim slīd klāt
ieguldījumu pārvaldnieki Merrill Lynch un kaut kur tālāk ir arī mana štata vietējā, tagad izputējusī Amerikas
mēroga krājaizdevumu Washington Mutual organizācija. Lielā atvarā grūtāk ieraudzīt pāris lielākas un kādu
duci no rūpīgāk vadītiem komercbanku tūkstošiem.
Šodien es skatos 4.oktobra The Economist vāka zīmējumu. Tas rāda
vientuļu vērotāju augstas kraujas malā, kas man liekas vēro notikušo un
nākotnē gaidāmo un tā mēģina saskatīt to, kas palicis no vēl nesen tik
viegli pieejamā kredīta. Saredzamais ir haoss Amerikas kredīta sistēmās un
paralīze lielā daļā no Amerikas un pat visas pasaules finansu dzīves.
Ja lielajā virpulī bojā aiziet tā sauktās ieguldījumu firmas, kas ir dažādu
finansu instrumentu, hipotēku un citu tā saukto parāda papīru izgudrotāji,
pārdevēji un pircēji, mēs joprojām dzīvojam uz kredīta, uz savstarpejas
uzticības. Kredīta vajadzība nav pazudusi, tā pieaug. Par to liecina viss
lielais vairums no tūkstošiem lielā komercbanku un kredītapvienību skaita,
kas cenšas turpināt savu darbu. Vēl sestdien saņemu negaidīti aicinājumu
pārdot savu māju par skaidru naudu, bet svētdienas laikrakstā skatu kādas vietejās bankas sludinājumu, kas
sola maksāt 4 procentus gadā jauniem noguldītājiem. Praktiski tas nozīmē, ka šī banka meklē naudu, ko
izdevīgi aizdot citiem klientiem.
Ar lielo kredīta trūkumu, starpbanku aizdevumi ir pēkšņi ļoti sadārdzinājušies. Visur trūkst naudas. Šīsdienas
nauda nav tik daudz valsts kases zīmes un kaltā metala nauda vai Latvijas Bankas un citu centrālo banku
izdotās banknotes, tās ir sava veida parādzīmes. Kredīts ir tā nauda, kas visur trūkst un ko visur meklē. Tas
nenozīmē, ka Amerikas saimnieciskā dzīve ir sabrukusi. Amerikā strādā 94 no 100 strādniekiem un citiem
darbiniekiem, taču oficiālais bezdarbnieku skaits ir īsā laikā pieaudzis no normālā 5 uz 6 procentiem.
Saimnieciskās un sabiedriskās attiecībās mēs uzticamies viens otram, un šī savstarpejā uzticamība ir tā, kas
spēj nodrošināt mūsu nodarbi un maksātspējas gan individuālā, gan kopējā līmenī. Kredītam (no latīņu
vārda credo, “es ticu”) un uzticamībai sarūkot, mēs kļūstam uzmanīgāki, mēs vairāk cenšamies ietaupīt, un
1

2. reizēm prasām vairāk. Šeit pašreiz streiko lielās Boeing firmas ļoti labi atalgotie mašīnisti (ar caurmēra algu
virs 50,000 USD gadā). Viņiem piedāvā ap 12 procentu lielus pielikumus trīs gadu laikā, kā arī inflācijas
segumu, bet viņi vēl vairāk vēlas nodrošināt savas darba iespējas nakotnē. Vairāk norūpējušies ir apkārtējie
tirgotāji. Viņiem sāk trūkt sparīgu pircēju; veikalnieki vairs negaida nekādus gaišos Ziemassvētkus.
Universālveikalos patērētaju pirkumi ir krituši ap 20 procentiem. Tie tagad ir zemākie 20 gados.
Mūsu Pacifika Luterāņu Universitātes rektors 1. oktobrī paziņo visiem dabiniekiem, ka naudas, respektīvi kre-
dīta, netrūkst; viņš saka, ka vienīgi skolas ieguldījumi akcijās ir gada laikā pagaidām zaudējusi daļu, varbūt 25
procentus no vērtības. Tie pašreiz nav viegli ieķīlājami, ja būtu jameklē aizdevumi tekošām vajadzībām.
Protams skolai piederošās lepnās ēkas un skaistie dārzi uz papīra ir mazāk vērti, bet tos jau neviens netaisās
pārdot. Rektors uzsver lielāka taupības režīma vajadzību. Turpinās iesāktie būvdarbi, bet sašaurinās jaunu
profesoru iesaiste pensionēto mācībspēku vietā. Lieki teikt, ka vecākie no tiem cer palikt darbā līdz 70 gadu
vecumam vai ilgāk.. Jāpiezīmē, ka studentu skaits, kā jau visos saimniecisko atplūdu laikos, ir pieaudzis. Tas
šogad ir lielāks par iecerēto. Citiem vārdiem, mūsu akademiskā dzīve iet ierastos soļos arī šodien. Taču
rūpes par rītdienu neizzūd. Vecākie profesori atceras, ka Amerikas lielās krīzes laikā pirms Otrā pasaules
kara universitāte bija nonākusi ļoti nopietnās maksāšanas grūtībās ar lielu uzkrātu parādu nastu.
Es mēdzu teikt, ka tirgus, arī naudas un kredīta tirgus, nevar piešmaukt. Tirgū vērtības noteic pārdevēju un
pircēju kopums un viņu īstās vai iedomātās vajadzības. Īstas pamatvērtības nav pat juvelieru zeltam. Tirgus
vērtība un cenas svārstās, šodien daudz un bieži. Ir neiespējami godīgā veidā pārdot namu par lielāku kā
šīsdienas vērtību, ir apšaubāms, vai var viegli iepirkties, piesolot zemāku par prasīto cenu (to man neizdevās
vēl aizvakar!). Neuzticība šodienai un neticība nākotnei ir tās, kas vienmēr samazina saimniecisko rosību un
kredīta pamatus.
Atgriezīsimies pie lielā virpuļa un kredīta krīzes. Man grūti iedomāties kad un kas sagrieza diezgan rāmus ūde-
ņus draudīgā atvarā. Atceros, ka man reiz apgalvoja, ka tur sava vaina ir gan saules plankumu iedarbībai un
cilvēku trakumam pie pilna mēness. Citi saimnieciskās grūtībās vaino kādu lielo velnu, vai pat veselu velnu
baru, un tad vēl badīgos banķierus un blēžus, un jau tuvāk pie rokas atrodamos pašreizējos valsts vadītājus,
sākot ar Amerikas Dzordžu Bušu, britu Gordonu Braunu un beidzot ar latviešu pašu Ivaru Godmani. Arī
augstprātīgais Vācijas finansu ministrs Pērs Šteinbriks, kas vēl nesen priecājās par citu nelaimi, atrod, ka viņa
Schadenfreude izrādījās pāragra un ka viņam, respektīvi valstij, bija negaidīti jāaizņemas liela nauda no
privātiem avotiem, lai stabilizētu Vācijas kredīta sistēmu. Virpulis ir aizsniedzis Eiropas ieguldījumu bankas.
Visvairāk varam vainot finansistus pašus. Ir labi zināms, ka augsta peļņa pienākas tiem kas tiešām paveic
labu un pieprasītu darbu. Tiešām Amerikā pat šodien pastāv politika un kredīta iestādījumi, kas cenšas
veicināt vai visu amerikāņu sapni, iepirkt savu privāto ģimenes māju vai dzīvokli. Visumā tomēr aizdevēji
neizdomāja nekā labāka, kā aizdot hipotekāros aizdevumus bez iemaksām daudziem maksāt mazspējīgiem
vai nespējīgiem pircējiem. Mājas pirka un naudu aizdeva ar domu, kas viss nokārtosies nekustamo īpašumu
cenām ceļoties vēl augstāk. Šīs hipotekārās parādzīmes aizdevēji pārdeva tālāk, un tā lielās kredītfirmas
nonāca lielajā virpulī manevrēt nespējīgas un pārslogotas ar mazvērtīgām obligācijām.
Te es vēlos piezīmēt, ka firmu kapitāla struktūra sastāv no akcionāru ieguldījumiem, uzkrātas peļņas, ilgtermiņa
obligācijām (tas ir parādiem) un īstermiņa kredīta. Hipotekāro obligāciju vērtību notur vai zaudē īpašumu
cenas. Ja tās neceļas, bet krīt, iepriekš izdarīto aizdevumu risks zaudēt pieaug, jo ieķīlāto īpašumu tirgus vērtība
vairs nesedz parādus. Pārgalvīgie māju iepircēji vienkārši pamet un paši nozūd. Līdz ar to kreditoru firmas zaudē
arī savu maksātspēju par aizņemto naudu un akcionāri savu kapitālu. Visa kredīta sistēmas struktūra var aiziet bojā.
Nav bankas, kas spēj atdot saviem noguldītājiem (kas faktiski ir savu naudu aizdevuši bankai vai citam tālāk-
aizdevējam) visus viņu noguldījumus uz negaidītu pieprasījumu, nav uzņēmuma, kas varētu darbiniekiem
2

3. palikt ilgstoši parādā par viņu nopelnītām algām. Retos gadījumos firmai palīdz turīgi materiālu vai citu preču
piegādātāji. Citkārt, šeit pieminētie kredīta meklētāji atrod., ka pat pagarināt vai pacelt savus aizņēmumus
kļūst arvien grūtāk vai pat neiespējami. Protams, firmas, kas ir pazaudējušas savu īpašnieku kapitālu, to
parasti nevar atjaunot ar jaunu akcionāru piesaisti. Labākā gadījumā šādas firmas kreditori veido jaunu
maksātnespējīgās firmas finansialo struktūru un klūst par tās jaunajiem īpašniekiem un darba devējiem,
mēģina turpināt tās darbību vai vienkārši tirgū izpārdod atlikušos uzkrājumus un iekārtas par nieka cenu. Tā,
starp citu, labas ražošanas iekārtas nonāca Ķīnā pēc padomju saimniecības sabrukuma.
Otri vaininieki ir vieglprātīgie īpašumu pircēji, kas tos nepirka sev, bet vēlākai pārdošanai ar labu peļņu.
Bēdīgs tomēr ir fakts, ka uz šo trako iepirkšanos pircējus kūdīja tie politiķi, kas par varēm vēlējas palīdzēt
saviem vēlētājiem pirkt mājas uz ļoti atvieglotiem noteikumiem. Lielais vairums šo parādu nonāca tikko
nacionalizēto Fanny Mae un Freddy Mac gādībā. Šos politiķus es lieku trešā vaininieku kategorijā.
Gandrīz ir lieki teikt, ka kredīta problēmas nekustamā īpašuma tirgus nav visā Amerikā vienādas. Amerikāņi
tradicionāli maina dzīves vietas caurmērā pa gadiem pieciem. Tagad Ņujorkās pilsētā un Londonā Krievijas
miljardieriem un arabu šeikiem pēkšņi un lēti piedāvā vislepnākos namus. Kalifornijas agrāk turīgos
piepilsētu rajonos stāv nepārdotas īstas pilis ar dārgām iekārtām un tukšiem peldbaseiniem. Floridā ir
apsīkusi pensionāru pārcelšanās no ziemeļu štatiem uz saulainām jūrmalām. Manā Vašingtona štatā, manā
rajonā redzu gan amatniekus ceļam, vai pārbūvējam ģimeņu mājas, kā arī nepārdotas, agrāk celtas mājas un
nepabeigtas biroju ēkas. Pārdodamie dzīvokļi vairāk stāv tukši un tagad gaida īrniekus.
Citiem vārdiem, māju tirgus ir gada laikā ļoti sašaurinājies gan ar kredīta trūkumu, gan ar iedzīvotāju nekus-
tības dēļ. Pieredzējuši vērtētāji gaida namu vertības krišanos vēl par kādiem l0 procentiem (uz kopējo gada
kritumu ap 25-35). Tas nozīmē, kad lielais vairums amerikāņu tagad sīksti turas pie savām pašreizējām darba
vietām un mājām, kuru tirgus vērtība sarūk. Noteikti varam gaidīt prasības valdībai, lai tā apstādina māju
ūtrupes. Arī trūcīgajiem ir vajadzīgas savas mājas vietas; viņu izlikšana uz ielas nepalīdzēs ne viņu
kreditoriem, ne visas tautas saimniecībai.
Šo ieskatu nobeidzot, vēlos teikt dažus vārdus tiekt prezidenta Buša tikko parakstīto, likumu ar kredīta sis-
tēmas glābšanas plānu 700 miljardu dolāru apmērā. Es šaubos, vai ar to vien pietiks. Tas ir politiskas dabas,
pretrunu pilns kompromiss, kas domāts mazvērtīgu obligāciju un citu finansu instrumentu uzpirkšanai un
vēlākai pārdošanai.
Tas visvairāk varētu palīdzēt mazo komercbanku tūkstošiem, kas tiešām cenšas izdzīvot un uzmanīgi finan-
sēt sev labi pazīstamus klientus. Viss vēl nav aizrauts dzelmē, bet lielais atvara virpulis vēl nav apstājies.
Vēl nav skaidrs, ka dos bojā gājušo ieguldījumu (investment bank) banku pārpalikušo vērtību izpārdošanu.
Pircēju un dažos gadījumos arī jaunu ieguldītāju īstenība netrūkst, bet visur valda neziņa par to, kas ir ko vērts.
Cik man nāk ziņas no drošiem avotiem, Lehman Brothers ir bankrotā tikai tāpēc, ka ārzemju pircēji nespēja
novērtēt šīs firmas milzīgos ieguldījumus nekustamos īpašumos. Ši ieguldījumu vērtību šodien nevar noteikt.
Ar lielo glābšanas plānu var gaidīt (kā vienmēr, kad tautas saimniecība saiet grīstē) uzlabotu sabiedrības
kontroli finansu tirgos. Tā būs vismazāk vajadzīga komercbankām, kas ir stingri uzraudzītas jau sen. Protams,
nav vairs tie senie laiki, kad banku dibinātājiem Oregonā bija jāuzrāda trīskārtīgs bankas kapitāla
nodrošinājums skaidrā naudā. Šī vienkāršā pieeja izrādījās ļoti dārga un tomēr ne sevišķi droša. To gan īsti
labi izmantoja kāds banku aplaupītājs, kas meklēja savu laimi mežonīgajos Rietumos. Taču tie laiki ir
aizgājuši. Tomēr tie, kas gaida ļoti detalizētas pārraudzībsas un kontroles sistēmas, būs pārsteigti, ka tās
varēs apiet ar tiešiem pārdevēju un pircēju līgumiem. Kontroles sistēmas parasti neattiecas uz šādiem
darījumiem. Gaidīsim jaunus atrisinājumus!
Ko varu ieteikt tagad? Man ir trīs ieteikumi:
3

4. Mācīties labi peldēt! Katram peldētājam jāatceras, ka viņa likenis parasti ir viņa paša, bet ne
gaidīto glābēju rokās.
Neiet peldēties sev svešos atvaros! Tur var iepeldēt virpulī vai uzpeldēt kādai haizivij vai
citam svešas jūras briesmonim.
Gatavoties niknām vētrām, kas nomainīs to, kas novecojies un dos vietu kam jaunākam un
labākam! Viss aiztek, viss mainās!
2008. gada 13. oktobrī
VIRPUĻOS UN VĒTRĀS
II
Viļņos un vētrās, uzplūdos un atplūdos
Šoreiz es vēlos stāstīt par saimnieciskiem uzplūdiem un atplūdiem. Ņemot vērā, ka pašreizējā saimnieciskā
situācija visā pasaulē ir kļuvusi ļoti sarežģīta un pa daļai haotiska, es atrodu, ka mani vērojumi ir jāvienkāršo,
lai nebūtu jāraksta vesela grāmata.
Arī ekonomikas literatūrā vienmēr lieto vienkāršotus modeļus. Tā kā tie rāda dotā brīdī vissvarīgākās
attiecības, šie vienkāršojumi ir nepilnīgi. Taču tie noder šo attiecību skaidrojumiem.
Visbiežāk mums rāda modeli, kas skaidro ieguldījumu un uzkrājumu, kā arī produkcijas un patēriņa funkcijas
saimnieciskā rosībā. No tā mums der atcerēties, ka saimnieciskos uzplūdos patēriņš ir ļoti augsts, bet ietaupī-
jumu ir maz. Atplūdos ienākumu līmenis ir samazinājies un patēriņš krities. Ar šo modeli parasti norāda uz
nepieciešamību valsts vadībai pacelt patēriņa līmeni ar sabiedriski nozīmīgiem projektiem vai tiešiem maksā-
jumiem, kas paceltu mazturīgo iedzīvotāju rocību. Kā jau ar visiem ieteikumiem, rezultāti var ļoti atšķirties
no gaidītā. Tā nesen prezidenta Džordža Buša visiem iedzīvotājiem sadalītā 600 dolāru dāvana neko daudz ne-
pacēla saimniecisko rosību Amerikā, bet Ķīnā gan. Turīgākie iedzīvotāji šo nauda nolika pie malas citai dienai,
bet mazturīgākie sapirkās Ķīnā ražotās lētās preces. Un, protams, par šo dāvanu maksā dāvanas saņēmēji.
Līdzīgs modelis ir saimniecisko plūsmu hidrauliskais modelis, kas labi ilustrē visas saimnieciskās sistēmas
darbību normālos apstākļos. Visa saimniecība ir viena liela mašīna, ko vada viszinoši plānotāji un inženieri.
Interesanti, ka šis modelis stāv tuvu centrāli plānotai un vadītai saimniecībai, ko latvieši atceras no apdomju
laikiem. Šis modelis noder vienkāršotai tādai saimniecībai, kur pat dabīgi dinamiskās pārmaiņas ir
nobremzētas vai arī raksturo īpašus valsts uzdevumu izpildi. Atzīšos, ka šis modelis īstenībā ir gluži
nepietiekams un pasvešs tirgus saimniecībai, bet tas noder tad, kad uz tirgu vērsta saimniecība nav vēlama
vai ir izjukusi. Saimnieciskā labklājība šādā sistēmā mēdz būt zema, bet stabili sadalīta. Tie, kam patīk šis
modelis, parasti neievēro, cik dārgi ir uzturēt lielo, smago, birokrātisko plānošanas un kontroles mašīnu.
Šodienas situācijā man piemērots liekas Vilfredo Pareto vienkāršotais jēdziens par visu saimniecību kā lielu
ezeru, kur ūdens ceļas un krītas. Zemā līmenī ezers ir kuģošanai par seklu. Sekmīgai un pilnīgākai iesaistei
vajadzīgi dziļāki ūdeņi. Tie paceļ visas laivas.
Manuprāt, šajā ezerā parasti redzam vislielāko kuģotāju dažādību, no mērķtiecīgiem kapteiņiem līdz zvej-
niekiem, kas vēl meklē lielākus zivju lomus un vēl dīkdieņiem, kas te burā savam vaļaspriekam. Šim modelim
4

5. svarīgās īpašības ir mērķu dažādība, nevienādās kuģotāju vajadzības, zināšanas un satiksmes līdzekli, kā arī
mainīgais ūdens līmenis ezerā.
Padomājot par lielo kredīta virpuli, varam iedomāties, kas tajā notiek, ja ūdeņi un ezera līmenis krīt. Daudzi.
laivinieki turpina iesākto, bet citi atrod savas laivas sēklī un kuģus nosēdušos uz seklās grunts. Noteikti
varam sagaidīt skaļas prasības pacelt ūdens līmeni kaut vienā, svarīgā ezera malā. Ūdeni ieteic ņemt no
ezera dziļākā gala. Un tā mēs iedomājamies lielu pārsmelšanu, kas pati par sevi visa ezera ūdeņu līmeni
tomēr nemaina, bet var palīdzēt sagaidīt lielos lietus.
Te der padomāt, kas ir šie tik svarīgie ezera ūdeņi. Man ūdens ir skābekļa un ūdeņraža savienojums. Manā
fantāzijā skābeklis šajos saimnieciskajos ūdeņos dod enerģiju un izdarību, bet ūdeņradis ir nauda un kredīts.
Kopā šiem ūdeņiem vajadzīgi ir gan skābeklis, gan ūdeņradis. Nav ūdens bez viena vai otra. Rosības pamatā
nav tikai nauda un kredīts. Šis modelis man atgādina, ka saimnieciskai rosībai ir nepieciešama ir uzņēmības
radītā dinamika un optimisms, par ko ekonomisti parasti nerunā. Redzu tikai, ka, kredītam trūkstot, rosība
kļūst lēnāka un materiālā labklājība krīt. Ir lielāka stabilitāte zemākā līmenī, bet trūkst uzlabojumu.
Taču šodien lielais virpulis joprojām griežas tālāk. Tas sevī sāk ieraut arī Eiropas kredīta organizācijas.
Vispirms man nāk prātā Vācijas lielais nekustamo īpašumu kreditors Hypo. Tā man atgādina to, kas virpulis
droši vien griezīsies līdz nekustamo īpašumu tirgus būs nostabilizējies.
Vairums banku dzīvo no tā, ka tās piesaista pietiekami daudz īstermiņa noguldījumu, ka uz to pamata izsniegtu
ilgāka termiņa aizdevumus. Būtībā nav banku, kam nav savas, tagad mazvērtīgo, hipotēku bagāžas. To redzam
pat kompetenti vadītajās, uzmanīgajās Islandes bankās, kas tomēr ir nonākušas grūtībās, un ko saglābj krievi.
Amerikā pašreiz par savu dzīvību cīnās komercbankas. Liela nozīme te ir jau agrāk salīgtiem aizdevumiem,
piemēram saimnieciski vājai un nedrošai autorūpniecībai. Visumā var teikt, ka daļa komercbankām vēlas
aizdot un ar to pelnīt, bet citas, neziņā par nākotni, paralizētas sēž uz naudas maisa un gaida varoņu nāvi...
Jeb, kā teiktu princis Oto fon Bismarks, nobijušās no nāves, izdara pašnāvību. Vēl citas komercbankas meklē
noguldītājus, cenšas vairot savas rezerves, bet naudu aizdod par augstiem augļiem, gan tikai visdrošākajiem
klientiem. Tās grib aizturēt naudas noplūdi un samazināt savu risku situācijā, kad banku pašu finansiālās
struktūras ir pārslogotas ar dažādiem pienākumiem.
Šajos apstākļos brīvai naudai ir liels svars. Lai šodien aizņemtos naudu, par to jāmaksā tikai savi 5 procenti
gadā gadījumos, kad atmaksu garantē valsts kase, federālās rezerves banku sistēmas, vai citi garantori.
Citādi likmes jau ir neredzēti augstas, ap 15 procentu lielumā. Arī tad, aizņēmumus nevar dabūt apdraudēti
uzņēmēji, piemēram jaunu un lietotu automašīnu tirgotāji un viņu klienti. Auto pircēju skaits, salīdzinot ar
iepriekšējo gadu, ir kritis par trešo daļu. Luksa preču Neiman Marcus veikalu apgrozība gada laikā ir kritusi
par 24 procentiem. Tie strādā ar zaudējumiem.
Var teikt.ka, Amerikas tautas dažādie noslāņojumi pielāgojas zemākiem patēriņa līmeņiem. Bagātie vairāk
iepērkas turīgo ļaužu Nordstrom veikalos, turīgie un tūristi vairāk apciemo Macy’s, bet mazturīgie pērk Ķīnas
preces lētajos Walmart veikalos. Trūcīgie sev nepieciešamo atrod lietoto mantu tirdzniecībā. Protams, šie
vērojumi neattiecas uz lielbagātniekiem. Tie pērk to, ko viņi grib, tur, kur viņi to atrod.
Atgādinu, ka saimnieciskā dzīve rit tālāk, un sekmīgi darbojas firmas, kas jau agrāk bija formulējušas gudras,
kaut ierobežotas, finansu un tirgošanās vadlīnijas. Piemēra pēc, pasaules bagātākais cilvēks Varens Bafets
un viņa vadītā ieguldīju firma Berkshire ir visādi sekmīgās gatavo māju firmas Clayton īpašnieki. Clayton
firma ļoti apzināti savas mājas jau ilgāku laiku pārdod uz samērā īslaicīgu kredītu pircējiem ar drošiem
ienākumiem. Šo pircēju maksātspēja arī tagad turas normālā līmenī.
5

6. Tas nav izņēmuma piemērs. Vētrainos pārmaiņu laikos dažiem uzņēmumiem apgrozība sarūk, bet mans
tuvākais latviešu kaimiņš vēl strādā virsstundas būvmateriālu firmā. Uz skolu braucot, es redzu, ka nesen
man tuvos kaimiņos ir pārdotas divas ģimenes mājas. Es nezinu, kas tās ir nopirkuši. Tie nebūs bagātnieki,
bet puslīdz turīgi ļaudis ar drošiem un pastāvīgiem ienākumiem, ar labu kredītu kādā no vietējām
komercbankām. Nedēļas nogalē jaunie īpašnieki paši uzrok dārzu pārkrāso paši...
Īstenībā mūsu pilsētā pašreiz visgrūtāk ir pārdot vislepnākās mājas. Protams, visām mājām, tāpat kā akcijām
Ņujorkas biržās, ir savi pārdevēji un pircēji. Cenas var būt kritušās, aizņēmumu augļu likmes cēlušās un meklētais
kredīts sarucis, bet tirgus pastāv. Tur joprojām pērk un pārdod... Kaut lēnāk, tas turpina darboties, un tur ir
pircēji, kas atrod lieliskus pirkumus. Pārfrazējot Mērnieku laiku Teni, uz laimi izstiepjas, uz nelaimi saraujas.
Manus vērojumus par darījumu lielo dažādību man apstiprina viena no manām īsti bagātām maģistratūras
absolventēm. Viņa man priecīgi raksta, ka viņa ir nopirkusi sev vēl vienu (trešo!), patīkamu, jauku māju
Sanfrancisko ar lielisku skatu uz Zelta vārtu tiltu. Viņa mani aicina ciemos tad, kad būs māju pārbūvējusi
savām vajadzībām. Šai kundzei kredīta netrūkst. Viņa ir savas mātes vienīgā mantiniece, un viņas tēva
ģimene ir jau simt gadus ļoti turīgi lauksaimnieki auglīgajā, Džona Steinbeka aprakstītajā Salinas ielejā. Viņas
vīrs ir ļoti sekmīgs inovators informācijas sistēmu laukā ar vienu uzņēmumu Amerikā, otru Japānā. Viņu
bērni mācās vienā no Amerikas vislabākām augstskolām, Kolumbijas Universitātē.
Manuprāt, īpašumu tirgus tomēr vēl nav savu zemāko līmeni sasniedzis, jo komercbankas pašreiz aizdod
naudu tikai tiem, kas bez tās var arī iztikt. Lai iekustinātu banku aizdevumus, federālā (centrālā) banku
sistēma atver savus naudas maisus un sākt uzpirkt komercbanku hipotekāros papīrus. Valsts pirks arī
komercbanku akcijas, ;lai pavairotu to kapitālu. Joprojām gan nav zināms, kā Amerikas sabiedrība atsauksies
uz senatora Džona Makeina ierosinājumu aizkavēt bezdarbnieku un citu mazturīgo bankrotus un viņiem
draudošo izlikšanu uz ielas. Manuprāt, tas būs jāpaveic visā drīzumā, vispirms, lai nostabilizētu hipotekāro
aizņēmumu vērtību, bet vēl vairāk, lai vairotu tautas uzticību Amerikas saimnieciskai sistēmai. Ameriķāņi ir
visumā droši optimisti. Taču šodien šo optimistu proporcija tauta ir noslīdējusi uz pusi.
Pagaidām pietiks runāt par kredīta krīzes virpuli. Tagad piegriezīšos saimnieciskiem uzplūdiem un
atplūdiem, paisumu un bēgumu lielajos ūdeņos. Varam sagaidīt, ka arī pēc tam, kad virpuļi aizgājis būs
daudz no Amerikas kredītspējām, mūsu pārdomās vismaz gadus divus dominēs atplūdi.
Pašreiz dažādās glābšanas un reformu programmas ar maina privāta un sabiedriskā sektora attiecības visā
saimniecībā. Gluži nemanot, lielākais kapitālists Amerikas saimniecībā tagad ir valsts. Tam fundamentālai
pārmaiņa ir nepārredzamas sekas tad, kad sāksies atplūdu nomaiņa ar uzplūdiem...
Lai kāda būs valsts, domājams uz dažu sektoru aizsardzību orientēta politika, šis tomēr būs liels visas
sistēmas iztīrīšanās laiks. Tam seko uzplūdi, kas atnesīs daudz jauna, cerams, arī Latvijai. Kā tādi, šie
viļņojumi nāk viens pēc otra, un tos ekonomisti uzskata par dabisku, gluži normālu un pat vajadzīgu
parādību. Tie palīdz nojaukt veco un nederīgo, tie dod vietu jaunajam.
Saimnieciskos uzplūdus Amerikā visvairāk raksturo uzņēmēju un patērētāju optimisms un pozitīva
pārliecība, kas viss kārtojas labi un ka dzīve iet uz augšu. Saimnieciskā rosība, ko parasti mēra ar IKP
statistiku, turpina celties virs atjaunotā inflācijas līmeņa. Tad patērētāji nebaidās pirkt uz parāda; uzņēmēji
pelna un uzkrāj vairāk. Oficiāli paziņotais bezdarbnieku skaits samazinās līdz 5% no strādājošo skaita. Valsts
kasē ieplūst vairāk naudas un valsts izdod vairāk sociāliem pakalpojumiem un ieguldījumiem valsts
infrastruktūrā, tas ir tiltos, ceļos un citos lielos būvniecības pasākumos.
Iepriekšējie atplūdi ir pesimisma un neticības laiks. Īstenībā vismaz Amerikā naudas ir daudz, un Amerikas
dolāru netrūkst arī Ķīnas banku uzkrājumos. Uz kredītu skatoties, pēc šīs krīzes apsvilinātie aizdevēji ir kļūst
ārkārtīgi, varbūt pārmērīgi uzmanīgi. To pašu var teikt par pircējiem, kas savus maciņus atver un
6

7. kredītkartes izmanto mazāk. Šī saimnieciskās rosības sarukuma beigas ir neiespējami paredzēt. Šī parādība
mums liek par visu šaubīties un maz kam uzticēties. Es esmu pārliecināts, ka atplūdiem nensekos tikai viens
liels uzplūdu vilnis. Drīzāk ir gaidāma viļņošanās ar mazākiem atplūdiem, kas uz laiku aizkavēs saimniecisko
atjaunošanos un tās neizbēgamu pārbūvi.
Saimnieciskā dzīve noteikti vairs nebūs tik vienkārša kā tajos laikos, kad galveno pieprasījumu un patēriņu
raksturoja pirmās nepieciešamības preces, un atplūdi sākās ar pārprodukciju un beidzās ar jauniem
pasūtījumiem. Šodien turīgās zemēs valda pieprasījums, kas ir untumains un grūti paredzams. To vairāk
raksturo liela izvēle, un pircējs savu pērkamo var bieži vien atlikt uz citu reizi. Tāpēc vien tradicionālas
atplūdu apturēšanas metodes noder mazāk. Kas īsti varētu notikt, nemaz nav skaidrs. Ir dzirdēti
priekšlikumi daļu no saimnieciskās rosības iedalīt un vadīt pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu
sadalei visai tautai, atstājot samērā maz brīvam tirgum. Ja šodien tādi priekšlikumi ir nepieņemami
Amerikas tautai, tad šis noskaņojums, iespējams, mainīsies vismaz pa daļai.
Citur pasaulē gaidāmo smago atplūdu efekti arī nav skaidri saredzami. Var manīt, ka katra valsts rīkosies
saskaņā ar savos apstākļos diktētām prioritātēm. Krievijas saimniecība pēc Gruzijas invāzijas zaudē ārzemju
ieguldījumus, bet tagad iegūst lielu lomu Islandes saimnieciskajā un politiskajā vidē. Vācija vairāk paļaujas uz
disciplinētu uzvedību, bet sagaida arī pavairotu sociālistu iespaidu saimniecībā. Anglija un Beļģija vairāk
seko Amerikas paraugiem. Ļoti interesants ir veiklais Īrijas gājiens, kur tagad valsts izlēmusi neierobežoti
garantēs visus noguldījumus Īrijas bankās. Vērotāji sagaida, kas šis lēmums ne tikai pasargās Īrijas banku
pašu kapitāla un noguldījumu struktūru. Bet pievilks arī daļu no noguldījumiem britu bankās. Īrijai sekos ari
citas valstis. Brazīlijā un Čīlē naudas netrūkst, un tur jaunumus negaida. Ņemot vērā šo situāciju un pieeju
dažādību, nav domājams, varam gaidīt tikai maz pārdomātus un pat pretrunīgus ieteikumus, bet ne globāla
rakstura vienošanos.
Tiesa, Eiropas Centrālās bankas vadītājs Žans Trišē gluži pareizi par svarīgāko saimnieciskās politikas
uzdevumu uzskata atjaunot patērētāju un noguldītāju uzticību bankām un tirgus saimniecībai. Trišē tiešām
uzsver galveno vajadzību atjaunot uzticamību saimnieciskai sistēmai un tās pārveidotājiem. Tas vispirms
prasa kopēju izpratni gan no politiku, gan saimniecisko vadītāju puses. Diemžēl, tādu pašreiz nevar sagaidīt
ne Amerikā, ne Eiropas Savienībā, ne Latvijā. Varam gan sagaidīt, ka visā pasaulē saimnieciskās attiecības
tuvākos gados mainīsies, jo populāras būs lielāka valdību iesaiste saimnieciskā darbība un attīstība.
Tos atrisinājumus pašreiz nav ko vērtēt vai sagaidīt. Līdz gada beigām es aicinu katrā ģimenē (vecvecākiem,
tēvam un mātei, bērniem) vienoties par savām prioritātēm, vajadzībām un iespējām. Ieteicu apsvērt
sekojošo laikam līdz gada beigām:
Šajā atplūdu laikā, kas vēl padziļināsies, kredīta trūkums dod īpašu nozīmi skaidrai naudai pie
rokas. Tekošie izdevumi jāsedz ar ienākumiem naudā. Citiem vārdiem, pirmais likums
peldētajiem ir iemācīties noturēties uz ūdens. Tas prasa mieru un uzmanīgu, lietišķu rīcību un
samērā maz enerģijas.
Mēs visvairāk paļaujamies uz ienākumiem, ko dod mūsu darbs. Tas prasa sīksti turēties pie
darba un iespēju robežās tā vairot savus līdzekļus. Citos vārdos, kā vislabāk peldēt pareizos
ūdeņos vispiemērotākā virzienā.
Izlemt, kā pacelt kvalifikācijas un uzlabot ražību darbā, tā nodrošinot sev un savai ģimenei
drošāku nākotni. Pirms peldēšanas, izlasīt manu 2007.gadā Rīgā izdoto grāmatu Raksti
veiksmīgiem cilvēkiem!
7

8. 2008. gada 20. oktobrī
VIRPUĻOS UN VĒTRĀS
III
Atbalstīt jaunāko un labāko
Ar būvniecības sarukumu Amerikā jau vēlā vasarā parādījās pirmie atplūdu viļņojumi. Tie tagad turpinās un
paplašinās, jo trūkst optimisma, kredīta, un sarūk pieprasījums. Vētrainā situācijā dažas agrākas ieguldījumu
bankas pārmet par bortu, bet vairums pārveidojas par labi regulētām komerciālām bankām. Tās tagad
meklē glābšanas vestes un veido drošākas kapitāla struktūras. Pēdējam ļoti svarīgi pēdējām ir daudzi
īstermiņa noguldījumi. Tie paplašina iespējas nodrošināt ilgtermiņa aizdevumus.
Septembrī es biju apmeties Bostonas līča austrumkrastā, manas meitas jūrmalas mājā. Noskatījos
nesteidzīgas buru laivas, milzīgos tankerus un lielos, ar vietnēm piekrautos preču kuģus. Priecājos par
skaistiem rītiem austrumos un brīnišķīgiem saulrietiem Bostonas pusē, pēcpusdienās pastaigājos pa
Atlantijas okeāna smilšainajā pludmalē, bet es visvairāk domāju par to, kā saimnieciskai dzīvei atjaunoties
atplūdus nomainot ar jauniem uzplūdiem.
Dažus ierosinājumus atradu Hārvarda Universitātes biznesa skolā, citus saredzēju Masačusetas (Bostonas)
Universitātē līča dienvidos. Taču es visvairāk ieguvu sarunās ar draugiem Bostonas piepilsētās. Es centos no-
skaidrot to, ko sagaidīt pēc lielo finansu firmu sabrukuma. Sazinoties ar ekspertu, Džordžtaunas universitā-
tes profesoru Juri Vīksniņu, atradu, ka mūsu pārliecība par materiālo progresu nav mainījusies. Šis progress
ir joprojām saistāms ar profesora Jozefa Šūmpētera, turpat Harvarda Universitātē formulēto uzskatu par
jauninājumiem kā vai visa materiālā progresa pamatu. Atcerējos arī, ka pēc saimnieciskām krīzēm tauta
prasa lielāku valdības iejaukšanos un kontroli saimniecībā, valstij kļūstot par īstu partneri saimnieciskās politi-
kas veidošanā un tās iedzīvināšanā. Arī tas ir Šūmpētera paredzēts. Vīksniņš un es gan nevaram pierast pie
domas, ka nākotnē dažkārt nepelnīta peļņa tiks privātiem kapitālistiem, bet zaudējumus segs sabiedriskais
sektors. Agrāk vai vēlāk, tas kaitē. Šāda politika kavē uz tirgu orientētas, apsviedīgas saimniecības attīstību.
Mēs abi arī nožēlojam, ka dažās aprindās, gan Amerikā, gan Latvijā, vēl nav pietiekamas izpratnes par īstas
pelņas avotiem un tās lomu saimnieciskā dzīvē. Cerams, ka tā vairosies tad, kad lielākie no negodīgajiem
finansu lielmeistariem būs ielikti būrī un atjaunosies savstarpēja uzticamība saimniecībā.
Bez novatoriskiem uzlabojumiem saimnieciskā dzīve neplaukst un nespēj nodrošināt vēlamos ienākumus un
pat augstu peļņu tiem, kas ceļ materiālo labklājību. Es pat uzdrošinos teikt, ka saimniecisks pesimisms, kas ir
tik raksturīgs atplūdiem, ir cieši saistīts ar pakāpenisku sacensties spēju zaudējumu un salīdzinošu mazražību
nemainīgās nozarēs ar zemu pievienoto vērtību. Ja citur uzlabojumi ceļ reālos ienākumus uzņēmējiem un viņu
darba saimei, pārāk nostabilizētās sistēmas stāv uz vietas un īstenībā atpaliek. Arī Latvijā nav vairs Rūdolfa
Blaumaņa laiki, kad varēja sapņot par pieticīgu dzīvi mazā saimniecība ar darbu laukos, zirgu un pāris govīm.
Lai arī ar to šodien nepietiek, šo vienkāršo darbu es nevērtēju zemu. Kā to rāda Latvijas jaunuzbūve 1920.
gados un izdzīvošana pasaules lielās krīzes laikā, mazturīgā valstī prasīja maksimālu visu ģimeņu, visas tautas
iesaisti pieprasītā un noderīgā darbā. Šī iesaiste ir tā, kas palīdz veidot uzkrājumus, uzlabo ražību un
nodrošina labāku dzīvi. Tad arī vērojam kaut mazus, toties daudzus saimnieciskās darbības uzlabojumus. Te
sākas uzplūdi, te redzams īsts uzplaukums. Progress, kā saka Nobeļa laureāts Vidiadārs Naipauls, sākas
miljonu mazām revolūcijām.
Uzlabojumi un citu jauninājumi var būt ļoti, ļoti dažādi, bet tie samazina izmaksas un vairo piedāvātam tā
tirgus vērtību Ražošanā un tirdzniecībā, jauni pakalpojumi un produkti ar augstāku pievienoto vērtību ir ļoti
8

9. vēlami gan privātā sektorā, gan sabiedriskā sektorā, ko arvien vairāk uztur nodokļu maksātāji. Teikšu vēl
vairāk. Ja uzplūdi paceļ visas laivas, atplūdi atstāj to vairumu uz grunts, bez jūtama progresa kuģniecībā.
Pārliecinošu piemēru netrūkst. Iesalusi ir saimnieciskā dzīve Ziemeļkorejā, bet tā ir pārsteidzoši dzīva citās Āzijas
valstīs. Amerika ir jau visiem labi pazīstama uzlabojumu un saimniecisko pārmaiņu zeme. Pieminēsim jau ta-
gad citu apsteigto autorūpniecību, gan to, ka tā ir dzimtā vieta jaunajām informācijas sistēmu nozarēm, komp-
lekso lidmašīnu konstrukcijai, daudzām zālēm un uzlabojumiem medicīnā, un citiem sasniegumiem, par ko
liecina ikgadīgais Nobeļa prēmiju birums zinātnēs un praktiska rakstura pielietotā pētniecībā. Šodien Bostonā
un tās apkārtnē darbu visvieglāk var atrast labi sagatavoti speciālisti biotehniskās firmās un institūtos.
Inovācijas ir jāizprot vēl labāk. Nepietiks ir ideju vai pat ar jauna produkta izmēģinātu modeli. Sekmīgi
jauninājumi prasa ne tikai vērtīgu ideju, bet ciešu uzņēmuma vadības sadarbību ar visu darbinieku saimi,
iespējamiem piegādātajiem, pārdevējiem un nozīmīgu pircēju grupu. Tikai šāda iesaiste un sadarbība ved
pie sasniegumiem, kas pelna ievērību, atbalstu un jaunus kapitāla ieguldījumus. Kā to rāda pieredze
Silikātielejā pie Stanforda Universitātes, vērtīgie jaunizgudrojumi sev piesaista gan naudas, gan zināšanu,
gan citu cilvēku pašu intelektuālo un sociālo kapitālu. Tur iet loti labi. Taču pamatā ir savstarpēja uzticamība,
optimisms un pašpārliecinātība veikt lielisku darbu un uzturēt konkurētspēju vecos un jaunos tirgos.
Protams, ka šie procesi rada resursu noplūdi no nozarēm, kur progresa nav vai tas ir samērā mazs.
Saimnieciskās rosības struktūra mainās, un tur redzam gan ieguvējus, gan zaudētājus gan vēl tos, ko
pārmaiņas nav aizskārušas.
Inovācija prasa sev piemērotu vidi, uzņēmīgus un labi izglītotus novatorus, kā arī pašu uzņēmēju uzkrāto,
gan citu vietējo vai ārzemju kapitālu. Kā to bieži lasām “Latvijas Avīzes” rakstos, šiem novatoriem iespējas
pastāv vienmēr, dažās nozarēs vairāk, citās mazāk. Lielākā problēma šodien Amerikā un jau daudzus gadus
Latvijā ir pesimisms, neuzticība citiem un neticība savām spējām. Tāpēc īstu sasniegumu pamatā nav
negaidīta vai nepamatota peļņa, bet pašapziņa, ko dod lieliski padarīts un vērtīgs darbs. Tikai uz šiem
pamatiem var veidot drošāku un labāku nākotni. Protams, novatori, gan Amerikā un citur, ir ļoti dažādi
ļaudis. Mēs no viņiem nevaram sagaidīt vairāk, kā to, ko kopā paveic šie spējīgākie un drošākie indivīdi.
Latvijas saimniecībā īstu uzņēmēju proporcija vēl ir zema, zemāka kā kaimiņos. Tomēr mani iepriecina tas,
ka jauno uzņēmēju kvalitāte un viņu sasniegumi ceļas. Manā pieredzē jaunas zināšanas praktiskā dzīvē plaši
ieviešas ne mazāk kā desmit gadu laikā.
Tas nozīmē, ka tie, kas apguva uzņēmumu vadības principus jau pirmajos atjaunotās neatkarības gados, ir
tagad ieguvuši arī vairāku gadu praksi. Tie ir labs paraugs, kas iedrošina sadarbību. Vēl citi seko. Cik noprotu,
Latvijas jauni uzņēmumu dzīvot spēja jau pārsniedz pusi. Tas ir patīkami augsts līmenis; jāatceras, ka arī tie,
kas ir sākuši ko jaunu un to uzdevuši kā neatkarīgi uzņēmēji, nekur nav pazuduši, bet droši vien strādā ar citiem.
Mēs tagad vērojam, kam un kā Amerikā sadalīs tautas naudu. Atcerēsimies Amerikā tik populāro joku par
parādnieka bieži doto, tomēr neticamo, atbildi naudas gaidītājam: “Vēstuli ar naudu nodevām pastā jau
vakar!” Solīts makā nekrīt, un arī Latvijā parādu atmaksas ātrums krīt. Cerēsim, ka Amerikas bankas valdības
doto naudu neizmantos tikai savu finansiālo struktūru stiprināšanai (tas ir kapitāla daļas vairošanai), bet tās
sarosīsies izsniegt jaunus vai pagarināt agrākos aizdevumus daudzsološiem pasākumiem, Tagad
atgriezīsimies pie maniem vērojumiem par lielo kapitāla vērtību izkūpēšanu zilā gaisā. Tā ir galvenais iemesls
milzīgajam un visumā negaidītam, kredīta trūkumam Amerikas saimniecībā.
Satrauktā un nedrošā vidē savu vērtību visvairāk zaudējušas ieguldījumu bankas, kā arī īpašnieki un aizdevēji
nekustamo īpašumu nozarē. Bankas īsti atlabs tad, kad tās atkal finansēs saimnieciski vērtīgus pasākumus.
Taču nekustamo īpašumu vērtība var atkal celties tikai ar pieaugošu ražību un labklājību. Pagaidām pietiks
ar to, ka tie ir pircējiem lēti, un tā nebūt nav nelaime visai tautai. Lētās mājas sāk atkal pirkt. Taču tie ir ļoti
9

10. bīstami atplūdi, kas tagad izvēršas daudzās nozarēs, kur samazinās patērētāju pirkumi, uzņēmumu
apgrozība, nodarbinātība un pelņa. Jo lielāki šie atplūdi, jo tālāk no jauniem uzplūdiem un lielākas
labklājības. Ļoti iespējams, ka tagad Amerikā mainās patēriņa struktūra un tauta sāks dzīvot taupīgāk.
Pat mazāko atplūdu un tuvāko uzplūdu iespējas nesadalās vienādi pa dažādām nozarēm. Arī atsevišķās
nozarēs firmas no citām atšķiras. No ieguldītāju viedokļa skatoties, ir vai nu jāatrod spējīgākos uzņēmumus
nozarē vai arī tos, kam izaugsme ir saistīta ar citiem labvēlīgiem faktoriem. Ilgtermiņa stratēģijas ir svarīgas.
Piemēra pēc, Transamerica ieguldījumu firma, atdalīta no Bank of America, savā mazā riska ieguldījumu
stratēģijā izvēlējās iepirkt akcijas tikai daudzsološas nozarēs, bet arī tad pirka akcijas tikai pirmo vai otro
augstāk vērtēto uzņēmumu tajās grupās, kas darbojās saimnieciski un demogrāfiski strauji augošā Amerikas
Rietumkrastā. Atradusi to par pārāk riskantu, Transamerica ar laiku aizgāja no laika kavēkļu nozares.
Pēdēja laikā vislabāk noturējušas nozares ir, ar pārsteidzošiem izņēmumiem, enerģijas un izejvielu ražotāji
un pārdevēji. Šai grupai pieskaita koku un kokmateriālu pārstrādātājus. Es to tomēr nevaru divu iemeslu dēļ.
Šajā nozarē globālais pieprasījums ir pa daļai kritis ar sarukumu būvniecībā, bet piedāvājums ir ļoti augsts.
Lētos kokus un to izstrādājumus visvairāk eksportē Ķīna, bet pašus kokus tai pārdod apšaubāma rakstura
krievu firmas Tālajos Austrumos. Kompetenti vērotāji ir pārliecināti, ka neatļauto un zagto koku patēriņš ir
tik liels, ka tas manāmi nosit cenas godīgu mežkopības un kokmateriālu uzņēmumu ražojumiem visā
pasaulē. Tas nozīmē, ka arī šajā nozarē naudas trūkums varētu būt īpaši asi izjūtams, un te ievērojamiem
uzlabojumiem trūks peļņas vai citu naudas avotu.
Nākošā nozare, ko vēlos pieminēt, ir pārtikas nozare. Kaut arī pircēji vairāk cenšas ietaupīt uz atlaidēm un ar
īpašiem veikalu taloniem, patēriņš ir visumā stabils. Ja arī samazinās apgrozība restorānos, to starpā ir tādi,
kas ir interesanti vai pat unikāli diezgan, lai vēl joprojām iegūtu jaunus klientus. Ar valsts selekciju palīdzību,
pārtikas ražošanā nāk klat jauni vai uzlaboti produkti. Pašreiz šī ir nozare, kas visvairāk pievelk ieguldītājus.
Taču, kā varam viegli iedomāties, selekcijas darbi prasa laiku, un te gaidāmais progress nevar būt ātrs. To
nevar sasteidzināt, bet visu jauno nevar Latvijas apstākļos importēt.
Līdzīga, samērā stabila un šajā ziņa ne sevišķi iepriecinoša aina vērojama vietējo sabiedrisko pakalpojumu
nozarēs. No piegādātāju puses birst ieteikumi par to, ka samazināt ūdens un enerģijas patēriņu (šeit par
brīvu dala ‘taupības” krānus un piemaksā māju izolācijas darbiem), bet atkritumus obligāti šķirojamiem to
pārstrādei. Pieprasījums ārstniecībai un veselības aizsardzībai aug ar tautas novecošanos un lielākiem valsts
pabalstiem, ko saņem trūcīgie iedzīvotāji. Tajā pašā laikā valsts ļoti cenšas samazināt izdevumus par zālēm;
farmaceitiskā nozare vairs neplaukst agrākā ātrumā. Varu pieminēt, ka pats sev zāles varu pirkt un pērku
veterānu lietu pārvaldes aptiekā, kur cenas ir valdības nokaulētas minimāli zemas, bet pakalpojumu līmenis
ir ļoti augsts.
Apskatot industriālo, tehnoloģiju un patērētāju lielāko pirkumu nozares, izjūtam augošu ieguldītāju
pesimismu un akciju vērtību kritumu, kas tuvojas jau augstāk pieminētai autorūpniecībai. Taču arī te pavīd
uzlabojumi, jaunu pakalpojumu firmas un jaunu tehnoloģiju praktiskie pielietojumi. Mani patīkami parsteidz
ziņa, ka jaunā Jet Republic firma, kas piedāvā interesantus individuālus pakalpojumiem gaisa satiksmē,
Kanādas Bomabardier fabrikā pasūtina lidmašīnas par pusotra miljardu eiro. Tā tad nauda arī tagad ir
atrodama, bet tikai ne visiem. To var atrast droši un citādi mantīgie uzņēmēji (lidmašīnu pirkumi nav sevišķi
riskanti, jo atsavināšanas gadījumā tās var viegli vien pārdot citai sabiedrībai). Ar arābu un Āzijas
pasūtinājumiem, lidmašīnu pasūtinājumi lētākām lidojumu izmaksām turas ļoti augstā līmeni. Gaisa
satiksmes sabiedrības Amerikā sabiedrības Amerikā strādā ar pilnu jaudu. Tehnoloģiju attīstību Amerikā arī
turpmāk veicinās privātie, valsts un labdarīgu fondu ieguldījumi zinātnē. Tā Žensuns Huangs, Stanforda
Universitātes absolvents, NVIDIA nodibinātājs un īpašnieks ziedo 30 miljardu dolāru jaunā Huanga inženieru
skolas centra būvei universitātes centrā. To sāks šogad un nobeigs jau 2010. gadā. Iespējas Amerikas
10

11. bagātajās privātajās universitātēs ir tik daudzsološas, ka atgādinu ieteikumu labākajiem Latvijas studentiem
tur papildināties maģistratūrās un doktoru programmās.
Tad, kad viesojos Bostonā un tās turīgajās piepilsētās Hingamā, Kohasetā un Vestonā, notika vairākas
ģimenes svinības. Pievērsāmies pakalpojumu nozarei. Mana meita tad veda Valdu un mani uz restorāniem,
kas ir īpaši veiksmīgi. Tie izceļas ar piemērotību izvēlētai klientūrai, izdevīgu novietojumu, meistarīgi
sagatavotiem ēdieniem un nevainojamu apkalpošanu. No tiem Bostonas ostmalā Legal Seafoods (mans
mazdēls gan to izzobo par Seagull Foods) ir slavens ar svaigām jūras veltēm. Tas liekas vienmēr vietējo
gardēžu pārpildīts. Jaunais, turīgo klientu ļoti iecienītais itaļu restorāns Tosca Hingamā piedāvā apbrīnojamu
ēdienu izvēli, visuzmanīgāko apkalpošanu un atmosfēru, ko raksturo milzīga, atvērta maizes krāsns. Man
tomēr liekas, ka lieliskā uzņēmēja Gunāra Ķirsona panākumi Latvijā ir vēl spožāki. No viņa var mācīties visi,
ar tie, kas cenšas sev pievilkt arī mazāk naudīgus apmeklētājus.
Īpašu ieskatu par jaunumu kvalitāti man deva viesošanās pie saimnieciskā padomdevēja, rakstnieka un
izgudrotāja Ivara Avota Arlingtonā. Avots pirms pusdienām viesiem divreiz piedāvāja nogaršot un novērtēt
trīs labākos degvīnus, pasniegtus glazītēs bez etiķetēm. Tie bija Latvijas Prove, lietuviešu Gold degvīns un
Krievijas Ruskij Standart Platinum. Abās reizēs nogaršotāju vērtējumi bija vienbalsīgi, pirmā vietā liekot
krievu, otrā lietuviešu, bet trešājā ļoti labo latviešu ražojumu. Pēc tam sekoja Avota, arī starptautiska
pavārmeistara sagatavotās portugāļu uzkodas un Jaunzēlandes stirnas cepetis. Kā saka Avots, maltite bez
vīna ir kā diena bez saules. Dzērām Mukuzani sarkanvīnu Gruzijai par godu. Pēc tam baudījām Avoyta
kundzes cepto Jaunanglijas persiku rausi. Vienreizīgas pusdienas, bet Avots savās ēdienreizēs nav
komerciāls. Šie viņa jauninājumi un izgudrojumi paliek viņa paša baudai un mūsu patīkamai atmiņai. Citiem
izgudrojumiem pievērsāmies vēlākās pārrunās. Avots pats pašreiz plašākam tirgum uzlabo savu izgudrojumu
cilvēku glābšanai no augstceltnēm. Tas jau ir prasījis pāris gadu laika. Runājot par izgudrojumiem Latvijā,
Avots uzsver ne tikai konstruktoru tehnisko ieguldījumu, bet vēl vairāk saskaņošanu ar plašākiem pielietoju-
miem plašākos tirgos. Tas man atgādināja VEF meistardarbu Minox, kas tomēr nekad īsti neiekaroja plašāku
tirgu. Emīla Gustava saldumi vietējos tirgos un Stendera ziepju produkti ārzemēs man sola vairāk.
Atskatoties uz šo pārskatu, redzu Latvijai grūtus nākošos piecus, sešus liesos gadus, kas prasīs privātā
sektora sadarbību ar valdības iestādēm, Zinātņu Akadēmiju un augstskolām, kā arī ar ārzemju partneriem.
Es gribu atjaunot ieteikumu, ko es, kopā ar Avotu, reiz veltīgi devām Latvijas uzņēmumu privatizācijā:
(1) Atbalstīt jau sekmīgus uzņēmumus,
(2) ārstēt un sagatavot jaunām cīņām tos uzņēmumus, kas prasa profesionālu palīdzību un grūti
sameklējamos līdzekļus, un
(3) faktiski pamest viņu liktenim neārstējamos, ko jau aizslauka pārmaiņu vētras. Latvijā, kā kara
laukā, nav pietiekamu līdzekļus, lai glābtu visus.
Brutālā triāžas pieeja ir tā, kas var palīdzēt veido jaunus pamatus spēcīgākai Latvijas saimniecībai. Tālāk es ieteicu:
Vairot tik nepieciešamo uzticamību un nopietni palīdzēt apkarot korupciju. Bez savstarpējas
uzticamības īsta progresa nebūs.
Jau tagad plānot Latvijā sabiedriski vērtīgus infrastruktūras, ceļu un tiltu projektus, lai samazinātu
gaidāmo bezdarbu. Avota un manos uzskatos te visaugstāk vērtējami projekti, ka vairotu Latvijas
neatkarību no nedrošiem un dārgiem enerģijas avotiem. Trūkstot naudai, nepieciešama būs ārzemu
kapitāla piedalīšanās. Jauniem uzņēmējiem ieteicams strādāt kopā ar jau agrāk izveidotiem,
sekmīgajiem uzņēmumiem...
11

12. Kavēt naudas noplūdi no Latvijas un vairot ieguldījumus Latvijā, iespējams ar pilnīgām noguldījumu
drošības garantijām bankās pēc Īrijas un Vācijas parauga.
Tālāk mazs anekdots:
Sen atpakaļ, jauns, labi mācīts un valdības samaksāts padomnieks lauksaimniekiem ceļā apstājas un vēro
arāju kāda Jaunanglijas fermā. Viņš laipni sveicina arāju un gaida tālāko. Pēc laiciņa arājs apstājas un viņu
sveicina:
Dievs palīdz! Ko Tu, jaunais cilvēk, meklē mūsu pusē?
Es esmu jaunais lauksaimniecības aģents. Es nāku no valdības, lai Tev palīdzētu labāk saimniekot!
Jaunais cilvēk, es jau tagad zinu, kā saimniekot labāk!
12