Ce diaporama a bien été signalé.
Nous utilisons votre profil LinkedIn et vos données d’activité pour vous proposer des publicités personnalisées et pertinentes. Vous pouvez changer vos préférences de publicités à tout moment.

ESauers par spk 59paragrafu

1 773 vues

Publié le

  • Soyez le premier à commenter

  • Soyez le premier à aimer ceci

ESauers par spk 59paragrafu

  1. 1. ĒTIKAS ESTĒTIKA Kanta simbola izpratne un tā attiecības ar shematismu. Edijs Šauers, 29.11.2010.
  2. 2. Saturs • Būtiskākais 59.paragrāfā • Shematisms un hipotipoze • Jēdziena un vērojuma saistība; kas ir vērojums • Hipotipoze un neattēlojamais • Shēma, simbols, analoģija • Simbols valodā un izziņā • Skaistais kā labā simbols • Daţas interpretācijas
  3. 3. Par ko ir 59.§ «Par skaistumu kā tikumības simbolu»? • Būtiskākais saistībā ar 59. paragrāfu: 1. Kants piedāvā savu izpratni par to, kas ir ‘simbols’; 2. Balstoties uz simbola izpratni, skaistais tiek sasaistīts ar labo (estētika ar ētiku); 3. Kants ‘pārveido’ shematisma jēdzienu, ieviešot retorikas jēdzienu ‘hipotipoze’.
  4. 4. DIVI ATSLĒGAS JĒDZIENI Shematisms un hipotipoze
  5. 5. Shematisms • TPK «Estētikai» seko «Transcendentālā analītika» - tika uzrādīta objektu dotības formas (vērojumu formas). Taču tas vēl nenodrošina to izziņu. Analītikā tiek izstrādāts, kā vērojuma objekti kļūst par domāšanas objektiem, tādējādi arī pašas empīriskās zināšanas. • Tr.loģika – kā var tik izteikti patiesi spriedumi par objektiem, kādi ir šo spriedumu nosacījumi. Metafiziskās dedukcijas ietvaros tiek izsecinātas kategorijas. Tās ir aprioras – klātesošas visos spriedumos. Tās ir nosacījums jēdzieniem par empīriskiem objektiem. • Rodas problēma, vai varam kategorijas attiecināt uz visu, ko vērojam? • Lai to atrisinātu, Kants ievieš transcendentālā apercepcijas sintētiskā vienība – izziņas ‘subjekta’ vienotība, kā izziņas pamatnosacījums.
  6. 6. Shematisms • «Pašapziņas vienība» iepriekš paredz aprioro sintēzi starp vērojumā doto un kategorijām. • Sadaļā par shematismu, Kants norāda, ka kategoriju pielietojums prasa papildu nosacījumu – tās ir jāshematizē, lai tās varētu pielietot telplaiciskajiem objektiem, kas doti vērojumā. • TPK: «Jebkurā priekšmeta pakļaušanā jēdzienam priekšstatam par priekšmetu jābūt vienveidīgam ar jēdzienu, t. i., jēdzienam jāsatur tas, kas tiek priekšstatīts tam pakārtojamā priekšmetā, jo tieši to nozīmē izteiciens: priekšmets pakļauts jēdzienam. • Tādējādi empīriskais šķīvja jēdziens ir vienveidīgs ar tīro ģeometrisko apļa jēdzienu, tādēļ ka apaļumu, kas domāts tīrā ģeometriskā jēdzienā, var uzskatāmi priekšstatīt šķīvja empīriskajā jēdzienā.»
  7. 7. Shematisms • «Bet tīrie sapratnes jēdzieni, salīdzinājumā ar empīriskiem (un vispār jutekliskiem) vērojumiem, ir pilnīgi nevienveidīgi, un tos nevar sastapt nevienā vērojumā. Kā tādā gadījumā iespējama vērojumu pakārtošana tīrajiem jēdzieniem, t. i., kategorijas pielietošana parādībām, jo neviens taču neteiks, ka kategoriju, piemēram, cēlonību, var uzskatāmi priekšstatīt arī ar jutekļiem, un ka tās ietvertas parādībā. [...] • Ir skaidrs, ka jābūt kaut kam trešajam, kam no vienas puses jābūt vienveidīgam ar kategoriju, no otras puses – ar parādību, un kas dara iespējamu kategorijas pielietošanu parādībai. Šim pastarpinošajam priekšstatam jābūt tīram (bez jebkāda empīriska elementa) un tomēr no vienas puses intelektuālam, no otras – jutekliskam. Šāds priekšstats ir transcendentālā shēma.»
  8. 8. Shematisms • Shematisms ir tas, kas padara iespējamu kategoriju pielietojumu objektiem. • Shēmas nav attēli. • Shēmatisms ir iztēles produkts. Iztēles izšķirošā loma izziņas procesā. • Piemērs: • «Tā, ja es nostatu piecus punktus vienu pēc otra: . . . . ., tas ir skaitļa pieci attēls. Turpretim, ja es domāju tikai skaitli vispār, kas var būt tiklab pieci, kā simts, tad šāda domāšana drīzāk ir priekšstats par kādu metodi, kā atbilstoši noteiktam jēdzienam mēs iedomājamies daudzumu (piemēram, tūkstoti) vienā attēlā, nekā pats šis attēls, ko gadījumā, kad es domāju tūkstoti, nāktos grūti pārredzēt un salīdzināt ar jēdzienu. Šo priekšstatu par vispārīgu iztēles rīcību, sagādājot jēdzienam tā attēlu, es saucu par šā jēdziena shēmu.»
  9. 9. Shematisms • Laiks kā shematisma un līdz ar to kategoriju pielietošanas pamats (laiks kā jēdziens): • «Sapratnes jēdziens satur daudzējādā vispār tīro sintētisko vienību. Laiks kā iekšējās izjūtas daudzējādības un līdz ar to visu priekšstatu saistījuma formālais nosacījums satur daudzējādo a priori tīrajā vērojumā. Laika transcendentāla noteikšana ir vienveidīga ar kategoriju (kas veido šās noteikšanas vienību) tiktāl, ciktāl tā ir vispārīga un pamatojas uz aprioru regulu. Bet, no otras puses, tā ir vienveidīga ar parādību, jo jebkurā empīriskā priekšstatā par daudzējādo ietverts laiks. Tāpēc ir iespējams kategorijas pielietojums parādībām ar transcendentālās laika noteikšanas starpniecību, kas kā sapratnes jēdzienu shēma pastarpina parādību pakārtošanu kategorijām.» • Tālāk Kants min katras kategorijas shēmas, piemēram, lieluma shēma ir skaitlis, īstenības shēma ir esība noteiktā laikā, nepieciešamības shēma ir priekšmeta esība jebkurā laikā.
  10. 10. Hipotipoze • Retorikas termins – ilustrācija, demonstrācija. To plaši izmanto Sengrieķu retorikas izstrādātāji. • Kants runā par Darstellung – prezentācijas, attēlošana (atšķirībā no reprezentācijas, priekšstatīšanas – Vorstellung) sensiblu ilustrāciju. • Hypotyposis – sengrieķu vārds, saliktenis: hypo – zem, apakšā, typosis – figūra, skice.
  11. 11. Hipotipoze • Sākotnēji nozīmē pašu skici, uzmetumu, paraugu vai ierakstu, un šajā nozīmē ir sastopams Seksta Empīriķa darbos. • Aristotelis šim vārdam piešķir filosofisku nozīmi: tas, kas formē, veido būtību (esenci). • Kants savukārt nepieņem Aristoteļa lietojumu, bet tā vietā izmanto šī termina retorikas tradīcijā iestrādāto nozīmi, hypotiposis identificējot ar subjectio sub aspectum, t.i., vizuālā attēlošana, nešana acu priekšā, parādīšana daţādajos aspektos. • Hipotipozes vizuālajai dimensijai, kas sastopama arī tādos sinonīmos terminos kā energeia, evidentia, illustratio un demonstratio, ir spēcīga ietekme retorikas tradīcijā. Piemēram, Cicerons, iztirzājot hipotipozi, uzsver tajā redzes būtisko lomu, savukārt Kvintiliāns definē hipotipozi, kā apelāciju pie redzes, nevis dzirdes. • To vara interpretēt sekojoši – kā retorikas nojēgums, hipotipoze nozīmē ilustrāciju, kurā skaidri attēlotais tiek apveltīts ar tādu detalizētību, ka tas šķiet kā klātesošs, un parāda sevi kā klātesošu personā un pilnībā pateicoties pats sev, tādējādi hipotipoze ir spējīga padarīt priekšmetu kā acu priekšā ieraudzītu.
  12. 12. PAR 59.PARAGRĀFU Jēdziena un vērojuma saistība; kas ir vērojums. Hipotipoze un neattēlojamais. Shēma, simbols, analoģija. Simbols valodā un izziņā. Skaistais kā labā simbols.
  13. 13. Jēdzienu un vērojumu saistība • «Lai pierādītu mūsu jēdzienu realitāti, vienmēr vajadzīgi vērojumi». • Tālāk Kants piedāvā vairākas definīcijas, veidojot vairākas distinkcijas: Jēdzienu veids Pierādījumu (vērojumu) veids (tā nosaukums) EMPĪRISKI JĒDZIENI PIEMĒRI TĪRI SAPRATNES JĒDZIENI SHĒMAS PRĀTA JĒDZIENI (Nav atbilstoša vērojuma)
  14. 14. Kas ir vērojums? TPK (A19/B33) • Lai kāds arī būtu veids un līdzekļi, kā izziņa attiecas pret priekšmetiem, vērojums katrā ziņā ir tieši tas veids, ar ko izziņa attiecas pret priekšmetiem nepastarpināti, un pēc kura kā līdzekļa tiecas jebkura domāšana. Bet vērojums notiek tikai tiktāl, ciktāl priekšmets mums tiek dots; bet tas savukārt vismaz mums, cilvēkiem iespējams tikai tāpēc, ka priekšmets kaut kādā veidā iedarbojas uz mūsu dvēseli. Spēja (uztvērīgums) iegūt priekšstatus tādā veidā, kādā priekšmeti uz mums iedarbojas, saucas juteklība. Tātad ar juteklību priekšmeti mums tiek doti, un tikai tā sniedz mums vērojumus; bet ar sapratni priekšmeti tiek domāti, un no tās rodas jēdzieni. Tomēr jebkurai domāšanai beigu beigās vai nu tieši (directe) vai aplinkus (indirecte) ar kādu pazīmju starpniecību jāattiecas uz vērojumiem, tātad mums – uz juteklību, jo neviens priekšmets mums nevar būt dots citādā veidā. • Priekšmeta iedarbība uz priekšstatītspēju, ciktāl tas mūs aficē, ir sajūta. Tie vērojumi, kas attiecas uz priekšmetu ar sajūtu, saucas empīriski vērojumi. Empīriska vērojuma nenoteiktais priekšmets saucas parādība.
  15. 15. Hipotipoze un neattēlojamais • «Jebkura hipotipoze (attēlošana, subiectio sub aspectum) kā mēģinājums padarīt kaut ko jutekliski uzskatāmu ir divējāda: vai nu shematiska – ja jēdzienam, ko tver sapratne, apriori tiek dots atbilstošs vērojums –, vai simboliska – ja jēdzienam, ko var domāt tikai prāts un kam nevar būt atbilstošs jutekliskais vērojums, pamatā liek vērojumu, kas ļauj spriestspējas rīcībai – gan tikai pēc analoģijas – sakrist ar shematizācijā novēroto, t.i., saskaņoties ar to tikai atbilstoši šās rīcības kārtulai, nevis pašam vērojumam, tātad tikai atbilstoši refleksijas formai, nevis saturam.» • subiectio sub aspectum – priekšstatījums uzskatei, vizuāla prezentācija, nomest acu priekšā. • Rezumējot – to, ko nevar attēlot, var tomēr attēlot („padarīt jutekliski uzskatāmu”) ar analoģijas palīdzību. Tas nozīmē – simboliski.
  16. 16. Shēma, simbols, analoģija • «Visi vērojumi, kurus liekam aprioro jēdzienu pamatā, tātad ir vai nu shēmas, vai simboli; shēmas satur tiešus, bet simboli – netiešus jēdziena attēlojumus. • Shēmas attēlo jēdzienus demonstratīvi, bet simboli – ar analoģijas starpniecību (tiek izmantoti arī empīriski vērojumi), spriestspējai veicot divkāršu darbu: • pirmkārt, tiek lietots jēdziens jutekliska vērojuma priekšmetam, un, • otrkārt, tiek lietota refleksijas kārtula par šo vērojumu gluţi citam priekšmetam, priekš kura pirmais ir tikai tā simbols.» • Abas šīs formas Kants sauc par «hipotipozēm». • Nošķīrums starp tiešu (Kanta transcendetālā shematisma filosofijā) un netiešu attēlošanu.
  17. 17. Kanta piemērs simboliskajam • Monarhistiskas valsts simbolisks attēlojums: • Valda tautas likumi – «apgarots ķermenis»; • Valda atsevišķa absolūta griba – «rokas dzirnavas». 1. Sākotnējais objekts: monarhistiska valsts. 2. Refleksijas kārtula: doma, ka valsts nefunkcionē labi, cilvēki tiek apspiesti un netiek cienīti. 3. Otrs objekts: rokas dzirnavas, kas visu samaļ.
  18. 18. Simbolisms valodā un izziņā • Simbolisms valodā: • Kanta konstatējums, ka «mūsu valoda ir pilna ar šādiem netiešiem attēlojumiem pēc analoģijas». Piemēram, «pamats», «būt atkarīgam», «izrietēt», «substance». • Simbolisms izziņā parādās attiecībā uz Dieva izziņu: • «Ja kādu priekšstatīšanas veidu vien jau varam saukt par izziņu (kas gan ir atļauts, ja tas ir princips nevis priekšmeta teorētiskai noteikšanai, proti, kas šis priekšmets ir par sevi, bet gan praktiskai noteikšanai – kādai jābūt priekšmeta idejai priekš mums un tās mērķtiecīgajam lietojumam), tad katra mūsu atziņa par Dievu ir tikai simboliska un tas, kurš šo atziņu uztver shematiski, t.i., apveltī Dievu ar tādām īpašībām kā sapratne, griba u.tml....»
  19. 19. Skaistais kā labā simbols • Secinājums: • «Un tā es saku: skaistais ir tikumiski labā simbols, un tikai šādā ziņā (tāpēc, ka tāda attiecība katram ir dabiska un katrs to kā pienākumu gaida no cita) tas patīk, pretendējot uz jebkura cita cilvēka piekrišanu, turklāt dvēsele reizē apzinās zināmu cildenumu un pacilātību pāri juteklisko iespaidu izraisītam patikas jūtīgumam un sprieţ par citu vērtību arī pēc maksimas, kas līdzīga tās spriestspējai.»
  20. 20. Skaistais kā labā simbols 1. Sākotnējais objekts: tikumiski labais. 2. Refleksijas kārtula a. Tikumiski labais tiek izpildīts nepastarpināti; b. Tikumiski labais tiek izpildīts bez jebkādas ieinteresētības; c. Tikumiski labais tiek balstīts uz brīvību; d. Tikumiski labais tiek balstīts a priori principā un tāpēc ir vispārējs. 3. Otrs objekts: skaistais – piemīt visas augstāk minētās īpašības. • Taču šis Kanta risinājums nenozīmē, ka pazūd atšķirības starp labo un skaisto. Piemēram, skaistais ir balstīts iztēles brīvajā spēlē, bet tikumiski labais – gribas brīvībā.
  21. 21. DAŢAS INTERPRETĀCIJAS Gadamers u.c.
  22. 22. Gadamers par 59. §. • H.G.Gadamers «Patiesībā un metode» norāda, ka 19.gs. notiek retorikas pagrimums, kas rodas no mācības par ģēniju un estētikas pakārtošanas kritiskajai filosofijai. Gadamers to raksturo, aplūkojot simbola un alegorijas attiecības. • «Simbols kā neizsmeļamais, jo tam piemīt nenoteikta interpretējamība, tiek prestatīts alegorijai, kas kam piemīt precīza nozīmes korelācija un kas tādējādi tiek izsmelta, gluţi tāpat kā māksla mākslai.» (PM, 81.lpp.) • Gadamers uzskata, ka Kanta veikums attiecībā uz simbolismu «ir viens no spoţākajiem Kanta domas rezultātiem». • Kants uzrāda «valodas simboliskā darba veidu».
  23. 23. Gadamers par 59. §. • Kanta vārdus «Skaistais ir tikumiski labā simbols» Gadamers raksturo sekojoši: • «Šajā piesardzīgajā un vienlaikus precīzajā formulā Kants apvieno prasību pēc pilnīgas estētiskās spriestspējas refleksijas brīvības un tās humāno nozīmi – doma, kas ieguva milzīgu vēsturisko iedarbību.» (PM, 82.lpp.)
  24. 24. REFERENCES
  25. 25. Būtiskākā sekundārā literatūra (atrodama arī internetā) • Par shematismu TPK: Gardner, S. Routledge Philosophy GuideBook to Kant and the Critique of Pure Reason. London and New York: Routledge Taylor & Francis Group, 1999. • Par hipotipozi SPK: Gasché, R. The idea of form. Rethinking Kant’s aesthetics. California: Stanford University Press, 2003. • Par SPK un 59.§: Wicks, R. Routledge Philosophy GuideBook to Kant on Judgment. London and New York: Routledge Taylor & Francis Group, 2007. • Par Kanta estētiku, t.sk. 59.§: Ginsborg, H. Kant's Aesthetics and Teleology. http://plato.stanford.edu/entries/kant-aesthetics/#2.8
  26. 26. PALDIES PAR UZMANĪBU! JAUTĀJUMI? PĀRDOMAS? IESPAIDI?

×