1. Sakaru sistēmu attīstība
Pirms kara telegrāfs un telefona sakari Latvijā bija labi attīstīti, bet kara
laikā līnijas tika nopostītas, telegrāfa aparātus un telefona centrāles demontēja gan
krievu, gan vācu karaspēks, kara laikā nebija veikti pienācīgi remontdarbi, aprūpe.
Visai ātri pasta, telegrāfa un telefona sakaru attīstībā tika panākts ievērojams
progress.
1919. gadā telefonu centrāles valsts pārņēma savā pārziņā, veicot nepieciešamos
uzlabojumus.
No 1920. gada strauji sāka pieaugt privāto abonentu skaits. Rīgā 20. gados darbu
sāka pirmā automātiskā telefonu centrāle. Telefonu sakari strauji attīstījās visās
lielākajās pilsētās.
Pēc 1938. gada datiem, Latvija telefona abonentu skaitā uz 100 iedzīvotājiem
ieņēma 16 vietu pasaulē, apsteidzot tādu attīstītu valsti, kā Francija (17 vieta).
Latvijā bija 4,3 tālruņa aparāti uz 100 iedzīvotājiem.
1920. gadā Latvijā tika atklāta pirmā starptautisko sakaru līnija Rīga - Klaipēda,
bet 1922. gadā - ar Vāciju.
30. gadu beigās Latvijai bija starptautiskie telefona sakari ar visām Eiropas valstīm,
izņemot Albāniju (tai nebija sakaru ne ar vienu valsti), un daudzām pasaules valstīm,
piemēram, Brazīliju, Čīli, Indiju, Japānu utt..
Jau 1920. gadā Latvijā sabiedriskajai lietošanai darbojās 82 telegrāfa iestādes
(tikai 2 no tām - Rīgā) un 5 palīgiestādes, tajās bija iespējams nosūtīt
telegrammas. (Telegrammas adresātu sasniedza vienas, divu dienu laikā, bet
vēstules, kuras piegādāja pasts, ceļoja vairākas dienas. Telegrammas bija ātrākais
saziņas veids, ja nebija telefona sakaru.)
