1
jautā atbild
Laura (12.b) Lita Paulsone
Kā Jūs izlēmāt kļūt par skolotāju šajā skolā?
Zināms, ka strādājāt Valmieras Pārgaujas Valsts
ģimnāzijā.
Manas darba gaitas sākās Smiltenes vidusskolā,
pēc tam ģimnāzijā un tad 2013. gadā sāku strādāt
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā (tagad Valmieras
Pārgaujas Valsts ģimnāzijā). Šis ir mans pirmais
gads Valmieras Valsts ģimnāzijā. Šeit jau strādā 2
manas bijušās kolēģes no Smiltenes. Bija divi
darba piedāvājumi angļu valodas skolotājiem, tādēļ
nolēmu ļauties izaicinājumam un sāku strādāt šeit.
Kādas bija izjūtas pirms uzsākāt darbu Valmieras
Valsts ģimnāzijā? Vai izjutāt pārliecību vai stresu
par to, ko sagaidīt?
Stress gluži nebija, jo skolā es strādāju diezgan ilgi,
tādēļ jau ir pierasts un Valmieras kolēģus es jau
zināju. Bija uztraukums par pašu darbu- bija jauni
mācību materiāli, kā arī bija jāiemācās vārdi 116
skolēniem. Protams, bija arī jāiemācās kolēģu
vārdi. Jāpierod arī pie tā, ka skolās atšķiras ikdienas
kārtība un noteikumi.
Vai Jūs skolā iejutāties ātri?
Jā. Šeit ir ļoti patīkama atmosfēra, ļoti labas
skolotāju savstarpējās attiecības. Kolēģi man
palīdzēja, vienmēr pajautāja, kā es šeit jūtos.
Kā jums skolā veicās ar angļu valodas apguvi?
Angļu valodu sākām apgūt krietni vēlāk, tikai 4.
klasē. Tas bija citādāk, jo mums bija jāpilda tikai
gramatikas uzdevumi un jātulko teksti, mums
nebija klausīšanās uzdevumi, teksti bija jāmāk lasīt
un tulkot. Mani vienmēr interesēja šī valoda, jo
Padomju Savienības laikā krievu valoda bija kas
ļoti pierasts, “nothing special”. Turpretī angļu
valoda bija kas eksotisks un nezināms, nepieejams.
Vidusskolā, kad bija jāizvēlas, no sākuma gribēju
kļūt par krievu valodas skolotāju, bet mani
klasesbiedri un ģimene teica “Ko tu darīsi ar to
savu krievu valodu?” Tad arī izlēmu studēt angļu
valodu.
Kā jums ikdienā veicas darbā ar jauniešiem?
Man patīk. Kā man veicas- tas ir jājautā jauniešiem.
Pirmais semestris ir noslēdzies, es domāju, ka nav
nemaz tik slikti. Man patīk mans darbs, jo ir ļoti
interesanti. Patīk darbs ar cilvēkiem, jo katra diena
ir pilnīgi citādāka, un nekad nevar zināt, ko
sagaidīt, tādēļ nespēju sevi iedomāties, strādājot
birojā vai fabrikā. Jā, no vienas puses tas izraisa
stresu, bet man ir interesanti. Skolēni ir dažādi,
protams, ka ir tādi, kas nevēlas mācīties, kas
nepārsteidz, bet, ja katrā klasē ir kāds, kas vēlas
mācīties, tad šim cilvēkam es arī strādāju.
Kāds ir jūsu viedoklis par anglicismiem jauniešu
valodā?
Man būtu jābūt ļoti priecīgai par to, ka skolēni savā

2
starpā sarunājas angliski. Nevaru salīdzināt angļu
valodas zināšanas, kādas bija maniem pirmajiem
skolēniem 90. gadu beigās un tagad. Es ļoti lepojos
ar to, ka esmu latviete, es lepojos, ka mums ir sava
valoda, un es apzināti cenšos latviski runāt pareizi.
Es uzskatu, ka latviešu valoda ir unikāla. Tādēļ es
arī lūdzu skolēniem iztulkot to, ko ir izlasījuši
angļu valodā, jo es vēlos, lai arī viņi novērtē to, cik
latviešu valoda ir īpaša.
Vai dodat priekšroku angļu vai latviešu literatūrai?
Lasu abās valodās. Manā grāmatplauktā ir
grāmatas gan angļu, gan latviešu valodā.
Profesionālā literatūra ir angļu valodā, bet brīvajā
laikā, prieka pēc, izvēlos lasīt grāmatas latviešu
valodā.
Kā pavadāt savu brīvo laiku?
Manu brīvo laiku
nosaka arī manas
ģimenes plāni. Tā kā
mans darbs ir
iekštelpās, man
ārkārtīgi patīk garas
pastaigas, apmēram
12 km garumā. Ļoti
patīk būt mežā, sēņot
un ogot. Patīk būt pie
ūdens, ezera- vasarā
peldēt. Brīvajā laikā
arī ceļoju pa Latviju
kopā ar ģimeni.
Svētku koncerts
“Ziemassvētkiem tuvojoties”
Pirmais semestris gandrīz galā. Gandrīz, jo
vēl nav noticis gada noslēguma pasākums par godu
skolai un arī Ziemassvētkiem. Svētku koncerts
“Ziemassvētkiem tuvojoties” izskanēja Valmieras
sākumskolā. Lielā skolas zāle bija izdekorēta ar
vairākām ziemassvētku eglītēm un lampiņu
virtenēm, bet visvairāk Ziemassvētku sajūtu zālē,
protams, iedvesa paši skolēni.
Koncertu atklāja svinīgi: ar dziesmu “Ej
stāsti kalnos, lejās”, kuru interesantā balsu saspēlē
izdziedāja koris “Bonuss”. Neizpalika pasākuma
vadītāju veltīti vārdi Ziemassvētku noskaņās - par
ziemu, sniegu, veco un jauno gadu, dziesmām,
piparkūkām, svecītēm, atmiņām, dāvanām un
dāvināšanas prieku.
Kas ir pasākums, ja nav direktora runas?
Artūrs Skrastiņš, skolas direktors, par Valmieras
Valsts ģimnāzijas audzēkņiem pateica visu to
labāko un manāmi lepojās ar sasniegto.
Tautas deju kolektīvs “Pērkonītis”
pasākumam, izrādās, bija gatavojies ļoti nopietni
un nodejoja ne vienu, ne divas, bet veselas trīs
dejas! Noskatoties tautastērpos, vainagos un deju
vijās es sajutos ļoti latviski… Laiks paskrēja tik
ātri, cik enerģiskie dejotāji uz skatuves. Ja reiz par
dejām, tad svarīgi minēt deju grupas ar
mūsdienīgāku repertuāru. Grupas Undefined
vidusskolnieces uzstājās ar deju “Superstar Work”,
savukārt pamatskola ar ekstravagantu horeogrāfiju
atdzīvināja Beyonces dziedājumu. Kustību izvēle
abu grupu priekšnesumos man šķita ļoti drosmīga,
brīžiem pat pārāk drosmīga. Tomēr tas jau
mūsdienu deju stilam raksturīgi - plāna un
diskutējama robeža starp mākslu un vulgārismu.
Ziemassvētku laikā, es domāju, nodziedāt
kādu Ziemassvētku dziesmu ir tāds kā nerakstīts
likums. Man patika, ka pasākuma laikā tika
izpildītas vairākas tikai par un priekš
Ziemassvētkiem veltītas dziesmas: “Santa Claus is
coming to Town”, “Rocking Around the Christmas
tree”, “Jingle Bell Rock”, “Silta sirds” un “Eglīte”.
Starp skaistām dziesmām un jautrām dejām
tika slavināti un apbalvoti ģimnāzijas čaklākie,
centīgākie skolēni. Dāvana labiniekiem, manuprāt,
bija izvēlēta gudri un radoši - ikviens, kuram vidējā
atzīme bija vismaz astoņi, saņēma skolas
kalendāru. Katrā kalendāra lappusē līdzās
datumiem paveras kāda ģimnāzijas skolēna
zīmējums ar stilizētu skolas telpu vai vietu. Skaista
un pārdomāta dāvana, laba piemiņa par skolu un
labajām atzīmēm.
Bez pateicības vārdiem un dāvanām
neizpalika arī galvenie pasākuma uzturētāji -
kolektīvi un to vadītāji. Paldies “Pērkonītim”,
“Undefined”, “Bonus”, “Gamma”, vokāli
instrumentāliem ansambļiem un pūtēju ansamblim
par ieguldīto darbu gatavošanās procesā un spožo
uzstāšanos!

3
Līdz šim apbalvošanas pasākumi man bija
saistījušies ar nebeidzamu garlaicību un vienmuļu
applaudēšanu garām cilvēku rindām, taču
Valmieras Valsts Ģimnāzija pierādīja, ka
sveikšanas procesu var krietni uzlabot un
atdzīvināt. Entuziasms, svētku gars, prieks,
pateicības, lepnums, prasmīgi rakstītas/lasītas
runas, raiti un pozitīvi vadīts pasākums, skatuve un
skatītāji vienlīdz iesaistīti koncerta norisē, cik labi
ir mācīties un cik labi svinēt 2022. gadu VVĢ !
Anete 10.c
Filma “Janvāris” un 1991 gads.
Viesturs Kairišs un spēlfilma „Janvāris” saņēma
četras nozīmīgas balvas Romā un Varšavā.
Otrdien, 10. janvārī, Valmieras Valsts ģimnāzijas
svinību zālē bija iespēja "Latvijas skolas soma"
programmas ietvaros noskatīties Viestura Kairiša
drāmu "Janvāris" par godu barikāžu aizstāvju
atceres dienai 20. janvārī. Filmas sižets rit caur
jaunā kinematogrāfa Jaža 1991. gada janvārim- no
OMON kaujinieku Preses nama ieņemšanas Rīgā
līdz pat barikāžu beigām. Pēc filmas noskatīšanās
varēju dzirdēt divus viedokļus. Pirmais: "Filma
man ļoti patika, jo varēja redzēt, kā Latvijā un
Padomju Savienībā dzīvoja ļaudis - šauras telpas,
pelēkas krāsas, visur esošais blats un paaudžu,
ideju un uzskatu sķēlums." Otrais: "Man nepatika,
jo nebija par barikādēm, bet gan par kaut kādu
memļuku, kurš pat nevar pats uzklāt palagu un
gultasveļu." Jazis- galvenais varonis- filmas
sākumā vēl nezina, ka liktenis viņam sagatavojis
nopietnus pārbaudījumus. Nāks mīlestība, sāpes,
spontāni lēmumi, atskārsmes barikādēs un
pieredzētās nāves Bastejkalnā. Filma ir par dzīvi
90-to gadu sākumā, par to, kā jaunieši meklē sevi,
par satraukumu jauna cilvēka ikdienā, nevis tikai
par barikādēm un to aizstāvjiem. Tā sniedz iespēju
ielūkoties tā laika dzīves stilā un apstākļos un
saprast, ka brīvība ir svarīga. V. Kairišs, filmas
režisors, saka, ka janvāris ir gada pirmais mēnesis-
tātad sākums, sākums ne tikai jaunam gadam,
sākums jaunai dzīvei. Pamatskolas seansā
septītklasnieki vairāk gribēja skatīties telefonā,
nevis iedziļinājās filmā, kas nozīmē, ka jaunākā
paaudze uzskata, ka brīvība ir pašsaprotama.
Šāda satura filmas domātas sarunām ar pagātni, lai
to izprastu, lai nepieļautu tās pašas kļūdas.
Ričards 11.a
Vineta Arta Ķirse
Kas tevi motivē tiekties pretī saviem mērķiem?
Mani motivē gandarījuma sajūta. Sajūta, ka viss ir
padarīts, ka viss ir tā, kā vajag. Tas, ka esmu pati
apmierināta ar paveikto.
Kā tu sevi raksturotu citiem cilvēkiem?
Sevi raksturotu kā cilvēku, kas dara un izdara.
Centīgu un neatlaidīgu, bieži smaidīgu un vienmēr
pozitīvu!
Kam šobrīd esi visgatavākā?
Ir grūti raksturot vietu, lietu vai kādu notikumu,
kam tieši tagad būtu gatava. Es vienmēr varu būt
gatavāka, labāka, precīzāka. Manuprāt, būt pilnīgi
gatavai nozīmē kaut ko aizmirst.
Ko tu tagad visvairāk vēlies?

4
Es vēlētos mieru, vēl vienu stundiņu miega un
redzēt daudz vairāk priecīgus cilvēkus!
Ar ko tu labprāt pavadi laiku, lai atpūstos no
ikdienas stresa?
Atpūta manā skatījumā ir pilna atdeve ārpusskolas
aktivitātēm. Tāpēc es dejoju mūsu skolas JDK
“Pērkonītis”, dziedu skolas korī “Bonus” un
meiteņu ansamblī “Gamma”. Kā arī papildinu
savas zināšanas mūzikā, apmeklējot Valmieras
mūzikas skolu, kur spēlēju klavieres. Labprāt
pavadu laiku ar savu četrkājaino draugu Toru.
Protams, neatsakos arī no labiem seriāliem un kāda
napiņa.
Kur ir tava drošā vieta, vieta, kur jūties kā visīstākā
TU?
Ir divas vietas. Es varu atbrīvoties un aizmirst par
visu, kas notiek pasaulē dejojot. It īpaši dejojot
dziesmu un deju svētkos stadionā, kur uz brīdi esi
citā pasaulē, kur nekas cits izņemot deju neeksistē,
un ovācijas, kad deja apstājas ir sirdi sildošas. Otrā
vieta ir pie klavierēm. Man ļoti patīk spēlēt
klavieres, ja esmu viena un varu to darīt pilnīgi
atbrīvoti.
Sarunājās Gerda Broka 8.klase
Lasāmais grāmatplauktā
jeb Ko lasīt šomēnes?
Uzskatu, ka grāmatu lasītāji un nelasītāji var
vienoties par to, ka grāmatu izgudrošana, to
iespiešana un vispār zināšana pierakstīšana uz
virsmas, kas saglabā skrāpējumu, grafīta vilcienu
vai tintes smērējumu pasauli ir attīstījusi, ka mēs to
redzam šobrīd. Un būtu ļoti žēl šo izgudrojumu
aizlaist postā – tāpēc turpmāk no VVĢ skolas
avīzes ‘’Skolas Kabata’’ vari sagaidīt ik numura
ieteicamo literatūras devu, jo, hei, pat zinātnieki
apgalvo, ka grāmatu lasīšana uzlabo dzīves
kvalitāti. Varbūt Tevi ieintriģēs manis rakstītie
grāmatu apraksti, bet kad paņemsi grāmatu,
nospriedīsi, ka tomēr kasīt akmeņus no zāliena ir
lietderīgāka nodarbe. Varbūt arī mani grāmatas
apraksti būs galīgi garām, un tu būsi pestīts no
idejas par grāmatas iemēģināšanu, bet varbūt
notiks tieši pretējais un viss slīdēs kā pa diedziņu.
Lasāmās literatūras meklēšana – tas ir process, kurš
ir jāizbauda, jo grūtībās tumšos tuneļos vienmēr ir
izeja, kuru pavada gaisma. Šajā gadījumā tā ir sevis
apbalvošana ar tiešām izcili lasāmu grāmatu. Lieku
zināmu, ka nerakstīšu iztirzātas recenzijas ar
spoileriem, jo mans mērķis nav sabojāt pieredzi,
bet gan ievilināt Tevi, dārgais lasītāj, grāmatas
stāsta maģijā. Saprast un interpretēt, kā Tu pats to
saproti. Ja iztēlojies, ka ar pirkstu kratīšu Tavā,
skolas avīzes lasītāja, virzienā, uzzinot faktu, ka,
iespējams, grāmatas nelasi nemaz - es neesmu Tava
literatūras skolotāja. Tāpēc nebīsties tik ļoti no šī
raksta!
Pie katra grāmatas apraksta piedāvāšu noskanēt
kodu un klausīties manis izveidotu, stāsta gaitai
piemērotu, atskaņošanas sarakstu iekš Spotify
lietotnes.
Ja vēlies apspriesties ar mani par šī raksta
grāmatām, ieteikt kādu lasāmvielu nākamajiem
rubrikas rakstiem, droši raksti uz manu e-pastu
justine.aldersone@valmiera.edu.lv. Gaidīšu!
Šoreiz vēlos ieteikt šīs grāmatas:
Francs Kafka “The Metamorphosis”
(latv.“Pārvērtība”, oriģ. "Die Verwandlung")
Stāsta galvenais varonis Gregors Samsa, parasts
komivajožieris, kādu rītu pamostas galīgi cilvēka
būtnei nepiemērotā veidolā – lielas vaboles izskatā.
Tas nozīmē, ka Gregors
nespēj nodoties savai
dzīves rutīnai šādā
paskatā. Viņam ir ģimene,
kuru jābaro, darbs, kas
jādara. Kāda velna pēc
viņam ir uzlikta vēl šī
nasta? Iestrēdzis gan savā
prātā, jo neviens no
ģimenes viņa vārdus
nesaprot, gan istabas
četrās sienās, kur aizrit
dienas viņa izskata dēļ,
stāsta galvenais varonis pēdīgi mēģina marinēties

5
savā apjausmā par turpmāko dzīves gaitu. Slīdēt
līdzi upei, aizmirst to, ka viņš reiz ir bijis cilvēks ar
cilvēka interesēm. Novele norisinās parastā
ikdienas rutīnas dzīvē, kura liek raisīt domas, vai
kādreiz paši neesam jutušies kafkaeskā. Vārds
‘’kafkaeska’’ ir jēdziens, kurš ir savienots ar
Franča Kafkas darbiem, kas norāda uz cilvēka
dzīves murgainību rutīnā, bezjēdzību atkārtojumā,
ieslīgšanu melanholijā, kas spīdzina noraudzīties
pašplūsmu. Es teiktu, ka tā ir apstāja no
nenovēršamā. Tātad, ja kādreiz Tev skolotāja
prasa, kāpēc tu neesi izdarījis to vai šito, vari droši
teikt, ka biji iesprūdis kafkaeskas stāvoklī. Šis
klasiskais darbs noteikti būs paredzēts tiem
lasītājiem, kuri vēlas nodoties pārdomām par
ikdienas dzīves jēgu.
Grāmatu ‘’The
Metamorphosis’’
lasīju angļu valodā,
un pat angļu valodā
lasot šķita nedaudz
piņķerīgi aptvert
tekstu, jo tulkojumā
ir atrodamas ļoti
daudz metaforas,
bet citādāk grāmatas
teksts plūst strauji
gar acīm. Iespējams
grāmatu
oriģinālvalodā spēs izlasīt vidusskolnieki, kuri
nopietni apgūst vācu valodu, bet par to labāk
jautājiet skolotājai Jēkabsonei! Ja šo klasiku vēlies
lasīt latviski – grāmatas tulkojumu meklē
bibliotēkās! Grāmatu pieejamu internetā latviešu
valodā atrast nespēju. Novele lapaspušu ziņā ir
izlasāma vienas dienas laikā, ja intensīvi lasa.
Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”
Goodreads komentāru
sadaļā zem grāmatas
“Kalendārs mani sauc”
lietotājs vārdā Andris
grāmatas varoni Oskaru
dēvē par latviešu Forestu
Gampu. Man jāatzīst, ka
savā mūžā tik ļoti
nevienam Andrim neesmu
nekad piekritusi. Oskars
Kalendārs, kuru
mazpilsētas ļaudis
iesaukuši par Kalendāra vīru, jo puisis zina visas
vārdadienas no galvas, ir ļoti grūti izskaidrojams
īpatnējs cilvēks. Vismaz viņš lasītājam neatzīstas,
kas ir viņa vaina, kāpēc viņš ir citādāks. Oskaram
tas diži arī neinteresē. Oskaram arī riebjas Mācītāja
ideja par dienasgrāmatas rakstīšanu. Varētu šķist,
ka tādam kā Oskaram, kurš nav pabeidzis
pamatskolu un joprojām dzīvo ar mammu,
patiesībā neinteresē nekas vispār. Bet tā nav.
Viņam interesē Skaistās Meitenes vārds, kuras dēļ
ir iemācījies visu kalendāru no galvas, jo viņu
mierina ideja, ka viens no kalendāra vārdiem ir arī
viņas vārds. Reizēm viņam interesē ielīst skapī un
nodzerties šņabi. Reizēm viņam interesē būt
vienkārši cilvēkam un daudz pastaigāties. Un ar
laiku viņš pierod pie domu apkopošanas savā
dienasgrāmatā. Ar laiku puisis iepazīst jaunus
draugus caur telefongrāmatu un slimnīcas tālruni.
Un ziniet? Nav nozīme, cik veci ir Tavi draugi.
Nozīme ir tam, cik patiesi un labi jūs pavadiet laiku
kopā. Kauns, laime, sajūsma, izmisums - tas viss ir
tik cilvēcīgi un tas piepilda Oskara dzīvi. Grāmata
ir ļoti sirsnīga, liek novērtēt ikdienas detaļas, kuras
“normālie cilvēki” nemaz tā arī nepamana. Es
nevienu mirkli neiedomājos, ka man ir žēl galvenā
varoņa tikai tāpēc ka viņš nav bijis spējīgs iežogot
sevi standarta cilvēka dzīvē. Tieši pretējais – man
nedaudz skauda, cik viegli, nevainīgi norisinājās
Oskara dienu notikumi mazpilsētā. Literārā valoda
īsti nemaz nav tik literāra – tā drīzāk ir gaužām
prasta, bet autors savu darbu ir pasniedzis vienkārši
neatkārtojami un pat bez sarežģītām metaforām.
Šis stāsts noteikti aizraus ikkatru, kurš vēlēsies dot
iespēju saprast sarežģīto vienkāršajā.
Džuzepe Tomazi di Lampedūza “Gepards”
(oriģ. "Il Gattopardo’’)
“Gepards” ir pēdējā
Lampedūzu dzimtas
prinča daļēji
autobiogrāfiskais
romāns, kura galvenais
varoņa prototips ir viņa
vectēvs. Notikumi
norisinās 19. gadsimta
vidū, kad pār Sicīliju
šalc revolūcijas. Vecās
aristokrātijas vērtīgums
riet savā dailē. Un šos
notikumus savās domās
konservatīvi komentē
un izdzīvo cienīgā vecumā Salinas princis Dons
Fabricio. Romāns ir plūstošs un stāsta par
aristokrātu ikdienas dzīvi revolūcijās laikā. Sajūta,
ka par spīti visam, ģimene slīd kā ēna, kā gars
asiņaini reālajiem notikumiem fonā. Plaukst jauna

6
mīlestība, princis ir raizēs par savu ģimeni, it īpaši
pret savu audžu dēlu, kurš ļoti atbalsta revolūciju
gaitas. Veltot laiku šai grāmatai, pat nezinot tās
tapšanu, var saprast, cik Lampedūza to ir rūpīgi
rakstījis. Īsts autobiogrāfijas lolojuma darbs, kas
iznests caur autora dvēseles pasauli. Pats autors
nekad nav bijis īsti runīgs sabiedrībā, tā vietā viņš
labāk priekšroku devis grāmatu lasīšanai. No
grāmatas valodas var sataustīt katru tās vārda
krāsainību, garšu un formu. No aprakstītās Sicīlijas
smilšainās ainas var aizkalst mute, no
aristokrātiskajām maltītēm var palikt tikai
izsalkušāks. Šī grāmata lieliski papildinās vārdu
krājumu un pabaros ar tās skaisto valodu, bet es
brīdinu, ka kādā brīdī tā var likt bremzēt turpmāku
velmi lasīt.
Ir noteikti jāatrod
pareizais brīdis,
lai šim gara
darbam veltītu
savu uzmanību.
Starp citu, tas
man liek vēl
vairāk gribēt
iemācīties lasīt
itāļu valodā.
Justīne
Aldersone
Skolēnu dzeja…
ir gandrīz seši no rīta
V.
kad acis pārkaltušas bezmiega
un nokrāsojies logs pilienu šķir mani no pastaigas
ar tevi
mēs aplinkus ķeram uz zoba savtīgus muļķus,
kuriem atklājumā būtu lemts zākāt par sevi
mūs šķeļ smagāks logs,
biezāks par tavām brillēm mīnusos
biezāks par manu melleņogu
acsābola sēklī.
pārmet,
ka dzeju nerakstu es tev
liekot tā pazudināt sevi
mana sirds pukst par strauju,
tā netiek līdzi motoram,
kurš ved mani tālāk no pilsētas parkiem
kārtiem krāsainu lapeļu,
kas gādina man klātbūtni
par taviem saulstaru dārziem varavīkšņu lēcā
maigi skūpstot,
es nekad tev nebilstu ardievas
jo negribu pūstot
pārsniegt ilgu sliekšņus, lai
tu atkal neuzzinātu mūsu pasaules
jaunatklājumu:
cik ļoti mīlu tevi es
man ir draugi
man ir draugi ērmi,
kuriem dzīves pratne nāk vēji.
apsmeju cukuru uz mēles,
ielaizīto karameles gailīša siekalu vēles.
es ceru, ka nojaut ko dari
liek tev vīst manās acīs vara,
par sekotāju varu
liecina pelēkļa kāršu kavas krāmējumi augsti.
stāstam būtu jāpūst par pelēku taureni
ar briesmotu ērmu paureni,
kam prāts no cukura,
kam vārdi no karameles cukurgailīša
pēcgaršas tīti.
Justīcija Justmunte
Datorsalikumu veidoja Annija Tauriņa