1. Biblioterapija
biblion – grāmata, therapeia – ārstēšana.
Dziedināšana ar grāmatu palīdzību.
Terapijas virziens, kurā indivīda problēmas tiek risinātas,
izmantojot grāmatu lasīšanu.
2. Grāmatas dziedina dvēseli.
„Biblioterapija”- ko tu teiktu, ja tev jautātu par tavu mīļāko
grāmatu, Par grāmatu, kuru tu jau sen zini no galvas, tomēr
lasi atkal un atkal, smejies un raudi kopā ar tās varoni . Tu
piepeši aptver, ka viss taču notiek! Un viss arī notiek! Tev
izdodas!
3. Biblioterapija. Vēsture.
Vēsturiskā atskatā ideja par dziedināšanu ar grāmatām ir
pazīstama kopš pirmajām bibliotēkām Senajā Grieķijā, kur
Tēbu bibliotēkas durvis rotāja uzraksts “Dvēseles
dziedināšanas vieta”.
Termins „biblioterapija” pirmo reizi tiek minēts 1916. gadā
Lielbritānijas izdevuma “Atlantic Monthly” rakstā, kurā
esejists S. Krothers (Samuel Chrother) pauda domu – kā
ārstniecības līdzekli slimniekiem izrakstīt grāmatas. Labākajās
psihiatriskajās klīnikās Eiropā bibliotēkas tika organizētas jau
18. gs., gadsimtu vēlāk – arī ASV un citur pasaulē. 19. gs. vidū
biblioterapija kļuva aizvien populārāka un tika pielietota
visdažādāko problēmu un psiholoģisko traucējumu
gadījumos, turklāt gan individuālajā, gan grupu darbā, arī
alkohola un narkotiku atkarības, baiļu, sēru, depresijas,
uzvedības traucējumu gadījumos.
4. Biblioterapija un vienkāršā
lasīšana
terapeitiskā lasīšana – biblioterapija, ir lasīšana, kuras ietekmē
gūst emocionālu vai intelektuālu pieredzi, kas pozitīvi ietekmē
un maina pasaules redzējumu, attieksmi un uzvedību.
vienkārša lasīšana, kuras mērķis var būt laika īsināšana, lasot
pirmo, pie rokas pagadījušos grāmatu.
5. Biblioterapijas iedarbība
attīstīt indivīda paštēlu,
veicināt izpratni par cilvēku uzvedību un motivāciju,
sekmēt adekvātu pašvērtējumu,
veicināt indivīda interesi par ārējo pasauli, intereses ārpus
sevis,
mazināt emocionālo vai garīgo spriedzi,
parādīt, ka indivīds nav vienīgais vai pirmais, kas saskāries ar
attiecīgo problēmu,
demonstrēt, ka pastāv vairāk nekā viens problēmas
risinājums,
veicināt atvērtāku un brīvāku diskusiju par noteiktu problēmu,
6. Klasifikācija
biblioterapija kā mākslas terapija –grāmatas iesaka
speciālisti bez zināšanām medicīnā vai psiholoģijā
(skolotāji, bibliotekāri u.c.) Piemēram, bērnam, kas smagi
pārdzīvo vecāku šķiršanos, var tikt ieteikta grāmata, kurā,
bērns – grāmatas galvenais varonis nonācis līdzīgā
situācijā, sekmīgi pārvar grūtības, izmantojot personiskos
resursus, optimismu.
Mākslas terapijas kategorijā ietilpst arī lasīšana bez
speciālistu ieteikumiem, kad izvēlas grāmatu atbilstoši tā
brīža emocionālajam stāvoklim, mērķim.
Arī lasīšana izklaidei vai atpūtai ietver sevī spēju attīstīt un
stiprināt veselīgu attieksmi pret sevi, savu identitāti.
7. Process
Identifikācija– klients identificējas ar grāmatā attēloto
raksturu, notikumiem un attiecina savu dzīves situāciju uz
lasīto.
Katarse – klients kļūst emocionāli iesaistīts, pieslēdzas
stāstam un salīdzinoši drošajā vidē (vienmēr ir iespēja
aizsegties ar grāmatu) izdzīvo, pauž savas apspiestās
emocijas. Atgriezeniskā reakcija dod iespēju rasties insaitam.
Insaits – pēc katarses patstāvīgi, analizējot savas domas,
sajūtas, pārdzīvojumus, emocijas, klients gūst apziņu, insaitu,
ka viņa problēma var tikt atrisināta, kā rezultātā tiek izstrādāta
tālāka problēmu risināšanas taktika.
8. zinātniskā biblioterapija
iesaka grāmatu, kas pastiprina, veicina terapeitisko procesu,
izmanto lasāmo materiālu diskusijai un analīzei pārrunu laikā,
uzdod klientam mājasdarbus, balstoties uz lasīto tekstu.
Piemēram, pie smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem, pēc tuva
cilvēka zaudēšanas klientam var piedāvāt speciālu literatūru par
sērošanu, lai klients zinātu, ka viss ar viņu notiekošais ir normāla
reakcija attiecīgajā situācijā.
9. Tehnika
var tikt pielietota kā individuālajā, tā grupu terapijā. Kā zināms,
katrā pieejā ir noteiktas priekšrocības – atkarībā no klienta
personības, izvērtējuma. Piemēram, grupu darbs var būt ļoti
efektīvs emocionālo problēmu un komunikācijas grūtību
risināšanā. Daloties ar kopējo pieredzi grupā, mazinās
trauksme, grupa veicina piederības sajūtu, kā arī ļauj sajusties
droši tiem indivīdiem, kas jūtas apdraudēti, nejūtas
komfortabli situācijās, kad tiem tiek pievērsta īpaša uzmanība
kā individuālajā sarunā. Strādājot grupā, indivīdam var
veidoties jauna izpratne par citu cilvēku uzvedības motīviem,
grūtībām.
10. Biblioterapijas norisi raksturo:
atvēlēts lasīšanai nepieciešamais laiks (lasīšana var noritēt gan mājās, gan
terapeitiskās nodarbības laikā,
tiek atvēlēts laiks apdomāt, izvērtēt izlasīto patstāvīgi ,
tiek nodrošināts laiks diskusijai par izlasīto materiālu (analīze, izvērtēšana),
noslēguma posms – tiek izdarīti secinājumi un izvērtēts padarītais darbs.
11. Literatūras izvēle
jāidentificē klienta vajadzības,
jānodrošina klientam piemērots materiāls – grāmatai jāatbilst
klienta lasītprasmes un intelektuālās attīstības līmenim, jo īpaši –
strādājot ar bērniem; tekstam jābūt saistošam un atbilstošam
klienta personības brieduma pakāpei,
grāmatas tēmai ir jāatbilst identificētajai klienta problēmai – jo
lielāka līdzība grāmatā aprakstītajai situācijai ar to, kurā atrodas
klients, jo ātrāk notiek identifikācijas mehānisms,
grāmatas varonim un tā raksturam jābūt ticamam un klientam
pieņemamam – ja klients nevarēs identificēties ar varoni, nebūs arī
terapeitiskā efekta. Piemēram, literārais tēls risina savas
problēmas pārāk drosmīgā veidā, kā rezultātā terapeitiskā efekta
vietā var rasties sevi noniecinošs efekts..
12. Biblioterapijas efektivitāte
grāmatas var sniegt nozīmīgu informāciju un
atbalstu drošā vidē cilvēkiem, kas to vai citu
iemeslu dēļ nemeklē ārēju palīdzību un nevēlas
atklāt savu situāciju citiem, ģimenēm un
draugiem, kas vēlas izprast un sniegt palīdzību
nelaimē nonākušiem tuviniekiem.
kā izejmateriālu izmanto speciālās
pašpalīdzības grāmatu un rokasgrāmatu sērijas
(self – help; how – to), lielākoties ignorējot
daiļliteratūras terapeitisko nozīmi.
13. Literatūra bērniem
(šķiršanās, nāve, sēras u.c.): Lindes fon Keizerlinkas grāmatas
sērijā “Stāsti bērna dvēselei”, R. 2000.
Pie vienaudžu pārestībām: “Proti aizstāvēt sevi”, Mišela Eljota,
Zvaigzne ABC, Rīga, 2001.
Terapeitisku stāstu, metaforu apkopojums par visdažādākajām
tēmām, dažādiem vecumiem – atbildība, mīlestība, dzīves
grūtību pārvarēšana u.c.: grāmatu sērija “Cāļa zupa dvēselei”, Dž.
Kenfīlds, M. Hansens, Valters un Rapa, sākot no 2001
Līdzatkarība, atkarība: “Sievietes, kuras mīl par daudz”, R.
Norvuda, Jumava, Rīga, 1999; “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, V.
Rudzītis, 2002.
Zaudējums, bailes no brīvības, vientulība, zudusi mīlestība u.c.
– psihoterapeitiski stāsti:
