1. Valdis, Raivis, Vladislavs K., Rodions
Pieticīgs, neuzkrītoši ģērbies cilvēks ar bereti galvā un saulē samulsušām acīm.
Jānis Peters

2. Dzimis 1933.gada 13.novembrī
Trapenes pagasta „Dumpjos”.
Vecāki Otto un Berta Vācieši.
Jaunākais brālis - Imants.
1942.-1948. gadā mācās Trapenes pamatskolā.

3. 1948.-1952.gadā mācās Gaujienas vidusskolā.
Gaujienas vidusskolā. 1951.gads

4. Uz Rīgu Ojārs aizgāja vīramātes austās vadmalas biksēs.
Brūna svītriņa tur bija un zila. Aizgāja ar kailu galvu, bez cepures.
Berta Vāciete
Ojārs Vācietis .1950.g.

5. 1956.gadā iznāk pirmais dzejoļu krājums "Tālu
ceļu vējš".
1952.-1957.gadā mācās Latvijas Valsts
universitātes
Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un
literatūras nodaļā.

6. 1956.gadā apprecas ar Ludmilu Azarovu.
1957.gadā iznāk vienīgā O.Vācieša prozas
grāmata "Tās dienas acīm".

7. 1967
Latvijas PSR Valsts prēmija par krājumu “Elpa“
Tev ir divas acis. Mums ir divas acis.
Tad kāpēc tu drīksti
Redzēt vairāk par mums?
Uz sārta!

8. “Einšteiniāna” - tā ir civilizācijas un progresa apoloģija un kritika vienlaikus.
Poēmā Vācietis uzrunā ne vairāk un ne mazāk kā visu cilvēci, jautādams:
„Cilvēces saprāt,
Ko jūs tik svarīgu darāt,
Ka jūsu ugunsdzēsēji atbrauc
Stundu pēc ugunsgrēka?”
Einšteinu Vācietis interpretē kā cilvēces radošā spēka
metaforu,
kurai pretstatīts cilvēces stinguma kults.
Abu spēku konfrontācijas iznākums ir pagalam drūms:
“Kad sastopas lielais ar sīko,
Kad sastopas atrasts un neatrasts,
Tad vienmēr vispirmā vaina:
-Tev ir divas rokas.
-Mums ir divas rokas.
-Tad kāpēc tu drīksti
- Atrast vairāk par mums?
- Pie sienas!”

9. Vācietis izmantoja ne tikai socreālisma melnbaltos
pretstatījumus, bet arī tā radīto valodu un metaforiku.
Jo sevišķi tas jūtams “Elpā” publicētajā poēmā “Partijas piederība”,
kurā Vācietis atzinās savā nesatricināmajā uzticībā komunistiskajai partijai: “
Tāpēc operē, Partija
Ja esmu vainīgs –
Operē mani
Ar savu ideju skaidro skalpeli.
“Nost ar tiem, kuri ar Staļinu / Zaudēja tēvu / Un jūtas kā bāreņi!”

10. “Dzegužlaiks” (1968), “Aiz simtās slāpes” (1969) un “Melnās ogas” (1971);
pilnībā šīs poētikas potences realizējās grāmatās “Visāda garuma stundas”
(1974); tajā lasāmi apcerīgi vārdi, ar kuriem labi var raksturot šā perioda Vācieša dzeju:
“..caur pasauli iet mūžīgs nošu raksts
un skaņas nebeidzamību vēstī!
Es esmu laimīgs šajā neizslēgtībā,
kas pilna liela maiguma un dusmu”

11. “Gamma” (1976), gan “Antracīts” (1978). Vācieša pasaules skatījums kļuvis
krietni harmoniskāks - autors vairs “nestāv malā”, tiesneša tribīnē uzrāpies,
bet gan visur ir “iekšā”.

12. Vācieša pēdējie krājumi - “Zibens pareizrakstība” (1980) un “Si minors” (1982)
“Zibens pareizrakstībā” jo sevišķi akcentēta laika nepārtrauktības ideja un
lasāms brīnišķīgs dzejolis “Vecā karte”, kurā autors iezīmē savas dzejas
vēsturiskuma dimensiju:
“Man steigas izģērētai ādai
jāatdabū jutība,
man trokšņu kontuzētai ausij
jāatdabū dzirdība,
lai simtiem gadu vecas nātras kož.
Var visu aizsegt viena pati šodiena,
es tāpēc vecas kartes dievinu,
jo, tikai liekot
kontūru uz kontūras,
top laika svētbilde
un laika fotogrāfija.”

13. Ar dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu,
dēlu Žani un mazdēlu Mārtiņu pie savām mājām
Altonovas ielā 1983. gada oktobrī.

15. Ojārs Vācietis dzīvo Altonavas ielā koka namiņā bez tā sauktajiem
labiekārtojumiem, bet viņš neprasa citu dzīvokli un protestēs,
ja viņam to dos. Un vienubrīd neļāvās taisīt remontu dzīvoklī laikam tāpēc,
lai neaizkrāso ciet visus šos dzejas gadus. Viņš pastaigājās visbiežāk pa loku
Mārupes iela – Āgenskalna tirgus – Māras dīķis – Arkādija.
Jānis Peters

16. Ojārs Vācietis. 1983.gads
Ar Jāni Peteru muzikālā pēcpusdienā
"Astoņi kustoņi" 1983.gada 2.novembrī.

17. Neceri zeltu nest azotē,
tev lemts ir - atrast un pazaudēt.
No sevis esošā gainīties:
atsperties, atgrūsties, mainīties.
Mainīties - zeltā un sīknaudā,
līgavas autā un līkautā.
Grozīti visi kļūst zvirgzdaini,
der tikai skatieni dzirkstaini,
no sevis un šodienas atrauti,
ar nākotnes nojautām apkrauti.
Nav pagātne jaukta, ne nojaukta -
to sabradā nākotnes nojauta.
Plok godi, un pīšļos birst ērtības,
un paliek vien patiesas vērtības.
Neviens vēl nav nākotni noaudis,
bet laiks to sev pāri
ir nojautis