Skolotāja profesijas nākotne / ETUCE konferencē Austrijā, Vīnē, 2014.gada 26. – 27.novembrī

1. ETUCE konferencē Austrijā, Vīnē, 2014.gada 26. – 27.novembrī
Skolotāja profesijas nākotne
Konferences tēmas izklāsta pamatdokuments
www.csee-etuce.org

2. Kopsavilkums
Līdz ar moderno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) un interneta rašanos mācīšana no
grāmatas, ar tāfeli un krītu ir novecojusi. 21.gadsimtā tehnoloģiskā revolūcija iespaido gandrīz
ikvienu dzīves aspektu. Tā ietekmē to, kā mēs „runājam” ar ģimenes locekļiem un draugiem, kā
iepērkamies, kā un kur strādājam. Šodien skolas bez modernajām tehnoloģijām tiek uzskatītas par
vecmodīgām, un jautājums par to, kāda izglītība un skolotāja profesija būs nākotnē, ir ļoti svarīgs.
21.gadsimta skolotāja profesijas veidošana ir ļoti svarīgs uzdevums visām izglītībā ieinteresētajām
pusēm. Nenoliedzami šeit nozīmīga loma ir gan skolotāju arodbiedrībām, gan izglītības personālam.
Balstoties uz četrām pamatatziņām: a) izglītība kā cilvēktiesības un sabiedrības labums; b) izglītības
kvalitāte kā galvenais faktors zināšanu veidošanā un inovācijās; c) kvalitatīva mācīšana balstās uz
augstas kvalitātes un inovatīvu skolotāju izglītību, ieskaitot uzlabotu IKT izmantošanu; d) skolotāju
arodbiedrības kā vienlīdzīgi partneri lēmumu pieņemšanā par izglītības politiku nacionālā un
Eiropas līmenī – ETUCE vēlas dot vārdu dalīborganizācijām 2014.gada speciālajā konferencē, lai
apspriestu skolotāju profesijas nākotni. Kritiski analizējot izaicinājumus un skolotāju profesijas
iespējamos trūkumus, mērķis ir ieskicēt skolotāju arodbiedrību nākotnes skolotāju profesijas vīziju
un identificēt konkrētas potenciālas pieejas šī jautājuma risināšanā, lai nodrošinātu vīzijas sekmīgu
ieviešanu praksē. Specifiskas tēmas šajā diskusijas pamatdokumentā ir diapozonā no privatizācijas
izglītībā – Finansējums un valsts un privātā partnerība izglītībā līdz Inovācijām izglītībā, sociālajā
nevienlīdzībā un skolotāja profesijā.
Skolotāju profesijas izaicinājumi, kas tiek skarti pirmajā sadaļā, ietver arvien augošo skolotāju
deficītu un skolotāja profesijas pievilcības mazināšanos, resursu taisnīgu piešķiršanu, globalizāciju,
nepieciešamību pielāgoties arvien ātrākai darba vides maiņai, ekonomiskās krīzes un stingro
ekonomisko sankciju ietekmi.
Otrajā sadaļā ir izgaismoti neatrisinātie izaicinājumi, kurus vajadzēs risināt Eiropas Komisijai,
nacionālajiem un reģionālajiem izglītības vadītājiem, izglītības personālam, skolotāju
arodbiedrībām un citām izglītībā un tehnoloģijās iesaistītām pusēm, ieviešot IKT izmantošanu
izglītības un skolotāju sagatavošanas procesā. Šie izaicinājumi ir, sākot no arvien pieaugošas
pieejamības datoriem, IKT un internetam līdz IKT pakalpojumu nodrošināšanas un izmantošanas
veidiem. Tie arī parāda atvērtās izglītības un digitālo aplikāciju veicināšanu kā līdzekli pievienotās
vērtības paaugstināšanai mācību procesā, neatkarīgi no vietas un laika.
Trešā sadaļa akcentē skolotāju arodbiedrību lomu cīņā ar pieaugošo nevienlīdzību sabiedrībā un
izglītībā, un tās ietekmi. Tas uzdod jautājumu, vai nākotnē izglītība spēs nodrošināt risinājumu cīņā
ar pastāvīgu sociālo nevienlīdzību. Izaicinājumi attiecas uz sociālā dialoga struktūru uzturēšanu un
veicināšanu, digitālās nevienlīdzības mazināšanu, atbalstu iekļaujošai informācijas sabiedrībai un
sociālās nevienlīdzības mazināšanu ar izglītības palīdzību ekonomiskās krīzes apstākļos.

3. Ievads
Ko mēs redzētu, ja varētu paredzēt nākotni? Ja mums būtu kristāla bumba, lai redzētu nākotnes
izglītības sistēmas tiem bērniem, kuri šogad ir uzsākuši skolas gaitas un kuri beigs obligāto izglītību
2030.gadā, ko mēs tur saskatītu?
IKT revolūcija iespaido gandrīz ikvienu dzīves jomu. Globalizētās ekonomikas apstākļos ātrāki un
efektīvāki transportēšanas un komunikācijas pakalpojumi ļauj cilvēkiem, precēm, pakalpojumiem
un kapitālam viegli pārvietoties pa visu pasauli. Jauni komunikācijas instrumenti maina veidu, kā
mēs sadarbojamies ar valdību, pakalpojumu sniedzējiem un viens ar otru. Šīs sociālās un
ekonomiskās pārmaiņas pārveido arī prasības tām prasmēm, kādas 21.gs. nepieciešamas indivīdam.
Šodien skolēni, pirms viņi ienāk klasē, ir jau tiešsaistē pārbaudījuši stundu sarakstu, pačatojuši
dažādos sociālos tīklos, nosūtījuši dažus tvītus un WhatsApp ziņas draugiem visā pasaulē.
Mūsdienās izglītības iestādes bez modernām tehnoloģijām ir novecojušas un jautājums par
izglītības un skolotāja profesiju nākotnē ir ļoti svarīgs. Veidot 21.gadsimta skolotāju profesiju ir ļoti
būtisks uzdevums visiem izglītībā iesaistītajiem, skolotāju arodbiedrībām, izglītības profesionāļiem.
6. Kongress Keiptaunā 2011.gadā savā Rezolūcijā par nākotnes skolotāja profesiju norādīja, ka
augstas kvalitātes izglītība ir skolēnu/studentu pamata cilvēktiesības un skolotāji ir izglītības
centrā. Skolotāji iedvesmo skolēnus/studentus sasniegt savu potenciālu. Politikas dokuments
Nākotnes veidošana ar kvalitatīvas izglītības palīdzību, kuru pieņēma saistībā ar šo rezolūciju,
skaidro, ka izglītība ir arī galvenais līdzeklis zināšanu un pieredzes pārnešanai, analīzei un
pielietošanai un tai ir centrālā loma jaunu zināšanu radīšanā ar pētījumu un inovāciju palīdzību.
Tās loma ir plašāka nekā tikai mehāniska un instrumentāla, kā daudzi tirgus proponenti un modeļa
„klienta nodrošinātāji” piekritēji atzīst. Šajā kontekstā 2012.gadā Budapeštā ETUCE konference
pieņēma Rezolūciju par skolotāja profesiju, kurā uzsvērta vajadzība palielināt sabiedrības
ieguldījumu izglītībā visos līmeņos. Kopā ar Skolotāju izglītība Eiropā ETUCE politikas
dokuments (ETUCE valde 2008.gada aprīlī) aicina Eiropas institūcijas un valdības „Paaugstināt
mācīšanas kvalitāti, attīstot kvalitatīvu un inovatīvu skolotāju sagatavošanu un uzlabojot mācīšanas
standartus ar prasmīgu un pieredzējušu skolotāju palīdzību, jo sevišķi paplašinot IKT pedagoģisku
izmantošanu”. Dokuments aicina nacionālos izglītības vadītājus uztvert skolotāju arodbiedrības kā
vienlīdzīgus partnerus jautājumos, kas skar izglītību, un nodrošināt tām pastāvīgu un noteicošu
lomu nacionālā un Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanā par izglītības politikas attīstību, sociālo
dialogu un koplīguma slēgšanu.
Balstoties uz četrām pamatatziņām: a) izglītība kā cilvēktiesības un sabiedrības labums; b) izglītības
kvalitāte kā galvenais faktors zināšanu veidošanā un inovācijās; c) kvalitatīva mācīšana balstās uz
augstas kvalitātes un inovatīvu skolotāju izglītību, ieskaitot uzlabotu IT izmantošanu; d) skolotāju
arodbiedrības kā vienlīdzīgi partneri lēmumu pieņemšanā par izglītības politiku nacionālā un
Eiropas līmenī – ETUCE aicina dalīborganizācijas apspriest skolotāju profesijas nākotni.

4. Finansējums, valsts un privātā partnerība izglītībā
Pirmais jautājums debatēm par skolotāja profesijas nākotni attiecas uz pieaugošo tendenci izglītībā
pāriet no valsts finansējuma uz privāti finansētām partnerībām. Vai tā patiešām ir taisnība, ka viens
no turpmākajiem ceļiem ir aizvietot valsts finansējumu izglītībā ar valsts un privātām partnerībām?
Daži no nākotnes skolotāju profesijas izaicinājumiem, ko daudzas valdības risina ar pāreju uz
privātu finansējumu, ir uzsvērti 2012.gada PISA ziņojumos un 2013.gada PIAAC pētījumos.
Izaicinājums #1: Augošs skolotāju deficīts un profesijas pievilcības mazināšanās
Balstoties uz atziņu, ka augsti kvalificēti skolotāji ir veiksmīgu izglītības sistēmu pamats un
skolotāju trūkums nodara ļaunumu arī disciplīnai, PISA ziņojums norāda uz akūtu nepieciešamību
paaugstināt skolotāju profesijas pievilcību nākotnē, lai veidotu pozitīvu mācību vidi bērniem no
visiem sociāli ekonomiskiem slāņiem. Zelta risinājums šīm problēmām šķiet vienkāršs. Tas varētu
iepriecināt arodbiedrības biedru sirdis, kamēr darba devēji izglītībā aiztur elpu un gatavo
kontrargumentus prasībām: palielināt izglītības personāla algas, lai padarītu skolotāja profesiju
pievilcīgāku un saglabātu vairāk skolotāju. Tas tomēr tā nav. PISA ziņojums norāda, ka skolotāju
algu palielināšana var, protams, palīdzēt skolu sistēmām piesaistīt labākos skolotāju profesijas
pārstāvjus. Bet ir vēl arī citas prakses izglītības personāla kvalitātes paaugstināšanai, ietverot tādas
politikas iedibināšanu, piemēram, papildinot prasības skolotāja licences iegūšanai, nodrošinot
stimulus labākajiem studentiem pievienoties skolotāja profesijai vai piedāvājot skolotājiem iespējas
iesaistīties nepārtrauktas profesionālās pilnveides programmās. Kopumā ir acīmredzams, ka
skolotājiem var rasties papildus prasības, lai sasniegtu noteiktu digitālo prasmju līmeni un veiktu
vairāk uzdevumu nekā pašreiz.
Izaicinājums #2: Taisnīga resursu piešķiršana
Savās 10 pamatprasībās „Kas ir nepieciešams kvalitatīvai izglītībai Eiropā” ETUCE pauž:
„Optimāla resursu piešķiršana kā ieguldījums Eiropas nākotnei ir ekonomikas un sabiedrības
interesēs” un prasa, lai augstas kvalitātes izglītība tiek sniegta ikvienam bērnam, neskatoties uz
vecāku mantas stāvokli vai izcelsmi. Taisnīgums resursu piešķiršanā ir svarīgs ne vien vienlīdzībai
izglītībā, bet tas attiecas arī uz skolu sistēmu kopumā. Eurydice ziņojumā Izglītības finansēšana
Eiropā 2000-2012 teikts: ekonomiskās krīzes ietekme (2013) atsedz faktu, ka starp 2000. un
2009.gadu izdevumi skolēnu un studentu finansiālajam atbalstam ir pastāvīgi auguši, „tomēr, sākot
no 2010.gada un turpmāk, atbalsts skolēniem un studentiem ir pakļauts arvien pieaugošiem
ierobežojumiem izglītības budžetos”. PISA analīze parāda, ka sociāli – ekonomiskā atšķirība starp
skolēniem, kuri ir apmeklējuši pirmsskolu un tiem, kuri nav to darījuši, kļūst lielāka. Interesanti, ka
augsta snieguma skolu sistēmas virzās uz to, lai piešķirtu vienlīdzīgākus resursus sociāli-
ekonomiski labvēlīgām un nelabvēlīgām skolām. Reālais jautājums šeit attiecas uz to, kā izglītības
privatizācija iespaidos taisnīgu resursu piešķiršanu. Ja plaisa starp sociāli-ekonomiski labvēlīgiem
un nelabvēlīgiem skolēniem un studentiem palielinās, vai risinājums patiesi ir valsts izglītības
finansējumā, vai izglītības aprīkojuma un materiālu komercializācija samazinās izmaksas, vai
padarīs izglītību pieejamāku visiem?
Izaicinājums #3: Globalizācija – pielāgošanās arvien ātrākai darba vides maiņai
Inovācijas un tehnoloģijas ir tirgus globalizācijas virzītājspēki, jo tās palielina sasniedzamību,
komunikācijas ātrumu un palīdz samazināt ražošanas izmaksas. Kā OECD uzsver – „globalizācijai

5. ir milzīga ietekme uz darba iespējām un prasībām pēc prasmēm vietējos darba tirgos. Savukārt
profesionalitāte ieņem svarīgu lomu jaunu darbavietu radīšanā, paaugstinot algas gan bagātās,
gan nabadzīgās valstīs un uzlabojot darba apstākļus”. Tomēr globalizācija noved arī pie ražošanas
ārpakalpojumiem. Nekvalificēti darbi no augstu izmaksu vietām tiek pārdislocēti uz mazāk
attīstītām valstīm. Konkurences spiediens un tehnoloģiskās pārmaiņas nozīmē, ka modernā
darbavieta pastāvīgi mainās. Darbs tiek regulāri reorganizēts vai nu, lai atbalstītu jaunu tehnoloģiju
ieviešanu, vai samazinātu izmaksas, vai uzlabotu ražošanu. Skolotājiem ir jāsagatavo skolēni un
studenti šīm arvien ātrākajām darba vides pārmaiņām, lai viņi spētu pielāgoties jaunām struktūrām
un ātri apgūtu jaunas prasmes, kā arī saglabātu esošās. Tas ietver sevī ne vien ciešāku saikni starp
izglītības pasauli un nodarbinātību, starp universitātēm un biznesu, arodizglītību un uzņēmumiem,
bet arī jaunatnes bezdarba jautājumu risināšanu un, jo sevišķi, pārvarot izaicinājumu pārejai no
skolas uz darbu. Saistīta ar šo ir arī arvien pieaugošā neatbilstība, kad mazkvalificēti darbinieki tiek
nodarbināti darbos, kuri prasa augstākas prasmes; vai augsti profesionāli darbinieki neizmanto visas
savas prasmes. Lai sasniegtu pozitīvu ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību, OECD rekomendē
attīstīt uz prasmēm balstītu politiku, kas savukārt veicinātu arī atvērtāku tirgus politiku. Šī
rekomendācija izriet no pieņēmuma, ka pieaugošas konkurences apstākļos Eiropa nevar atļauties
„greznību” stingriem labklājības mēriem.
Izaicinājums #4: ekonomiskās krīzes un stingrās ekonomiskās politikas ietekme
Ekonomiskās krīzes šoka vilnis 2008.gadā skāra daudzas valstis visā pasaulē, bet vissmagāk tieši
dažu Eiropas valstu ekonomikas. Tā kā valstu finanses Eiropā ir zem liela spiediena, valstis meklē
veidus, kā samazināt budžeta deficītus un pārvaldīt valsts parādu, neierobežojot ilgtspējīgu attīstību.
Eurodyce ziņojumā Izglītība un apmācība Eiropā: ES dalībvalstu pieredze (2013) ir salīdzināti ES
dalībvalstu centieni, lai izpildītu Eiropas 2020.gada uzdevumus izglītības un apmācības sfērā, kā arī
atbilstu Eiropas Semestra uzstādījumiem. Tomēr izglītības sektors nav imūns pret stingriem
mēriem, jo sevišķi valstīs, kur vajadzība pēc īstermiņa fiskālās konsolidācijas ir vislielākā.
Eurodyce ziņojums Izglītības finansējums Eiropā 2000-2012 parāda, ka 2011. un/vai 2012.,
griezieni izglītības budžetā tika veikti divdesmit Eiropas valstīs. Vēl vairāk, ekonomisko krīzi min
kā iemeslu izglītības iestāžu apvienošanai un slēgšanai. Krīzes seku iespaidā ceturtdaļa valstu ir
samazinājušas vai atlikušas renovācijas un izglītības iestāžu uzturēšanas izmaksas. Pēdējais, bet ne
mazākais, samazinājums izglītības izdevumos skāra arī IKT finansējumu. Rezolūcijā par finanšu un
ekonomisko krīzi, kuru ETUCE konference pieņēma Budapeštā 2012.gadā, dalībvalstis apliecināja,
ka krīze radās, pirmkārt, privātajā sektorā un, ka ir amorāli un neefektīvi meklēt risinājumu,
samazinot ieguldījumus valsts pakalpojumos un infrastruktūrā. Rezolūcija skaidri noraida stingros
mērus kā dzīvotspējīgu veidu ceļā uz ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā un aicina pieņemt Eiropas
finansiālo transakciju nodokli. Saskaņā ar EI rezolūciju Arodbiedrību akcijas pret neoliberālu
politiku un stingrajiem mēriem Eiropā ETUCE aizstāv vienlīdzīgu pieeju bezmaksas valsts
izglītībai visos līmeņos, atbalstot nacionālā sociālā dialoga struktūras, arodbiedrību tiesības, sociālo
kohēziju un paaudžu solidaritāti. Tomēr liekas, ka politisko ideoloģiju un neoliberālo tendenču
noteikto stingro mēru iespaidā, valsts izglītības nodrošinājums (bezmaksas un pieejama visiem) un
tādējādi arī skolotāju profesija nākotnē pavērs ceļu pieaugošai potenciāli ienesīgo izglītības
pakalpojumu privatizācijai. Liekas, ka Eiropas valdības lielā mērā uzskata izglītības valsts
finansējumu, Eiropas fondu līdzekļus izglītības infrastruktūrai, personāla izglītībai un apmācībai,
nevis kā līdzekli, lai izietu no krīzes, bet gan kā finansiālu slogu.

6. Inovācijas izglītībā – atvērtā izglītība un skolotāja profesija 2030 .
Jaunas lomas mācīšanas procesā?
Otrs jautājums ir par to, kāda būs izglītība un skolotāja profesija nākotnē. Galu galā debates ir par
izglītības arodbiedrību lomu mainīgajā izglītības pasaulē, kā skolotāju apvienības vēlas sevi
pozicionēt attiecībā pret ātri augošām un prasīgām pārmaiņām izglītībā, kā inovācijas un
informācijas un komunikāciju tehnoloģijas maina izglītību, kāda ir IKT ietekme uz mācību procesu,
skolotājiem, darba vidi un viņu pārstāvjiem. Klase 2025.gadā paredz, ka skolu un skolotāju lomas
mainīsies un būs vairāk orientētas uz sociālo tīklu veidošanu, skolotāju lomas maiņu no zināšanu
nodošanas uz studentu konsultanta lomu uzticamu mācību materiālu atlasē. Daži skolotāji pat
baidās, ka nākotnē tehnoloģijas padarīs viņus zināmā mērā liekus.
Eiropas Savienība, Eiropas Komisija (EK) dedzīgi aizstāv IKT izmantošanu izglītībā un ir
izklāstījusi savu politiku Komunikācija par atvērtu izglītību. Savā paziņojumā ETUCE ir atsegusi
plašu neatrisināto izaicinājumu spektru, kuras EK, nacionālajiem un reģionālajiem izglītības
vadītājiem, skolotāju arodbiedrībām, izglītības personālam un citām ieinteresētajām pusēm ir
jāapsver un jārisina, kad tiks uzsākta IKT pedagoģiskā lietošana. Dažas no tām ir atsegtas turpmāk:
Izaicinājums #5: Arvien pieaugošā pieejamība datoriem, IKT un internetam
Nav šaubu, ka datoru pieejamība un lietošana gan mājās, gan darbā ir plaši izplatīta OECD valstīs
(PIACC). No 1999.-2009.g. interneta lietotāju skaits ir gandrīz trīskāršojies OECD valstīs, mobilo
telefonu lietošana ir vairāk nekā trīskāršojusies. Vairāk nekā divās trešdaļās OECD valstu apmēram
70% mājsaimniecībām ir pieejami datori un internets. Interneta pieeja ir arī darbavietās. Vairumā
OECD valstu darbiniekiem 95% lielajās biznesa struktūrās, 85% vidējos uzņēmumos un vismaz
65% mazajos uzņēmumos ir pieeja internetam, un viņi lieto to darba vajadzībām. Tas pierāda, ka
digitālās prasmes ir priekšnoteikums daudzos darbos, tomēr digitālās kompetences paaugstināšana
joprojām nesaņem pienācīgu uzmanību pieaugušo izglītībā un mūžizglītībā. Vēl vairāk, šīs
tendences netiek pienācīgi atspoguļotas izglītības sektorā. Nesenie pētījumi parādīja, ka datoru
skaits uz vienu skolēnu vidusskolās pieaug, arvien biežāk tiek nodrošināti klēpjdatori un
interaktīvās tāfeles, tomēr joprojām pastāv lielas atšķirības starp valstīm. Pastāv liela atšķirība IT
aprīkojuma izmantošanā izglītības iestādēs Eiropā. Vēl vairāk, pastāv pieaugoša nesakritība starp
datoru nodrošinājuma līmeni un studentu IT lietošanas biežumu. Skolotāju arodbiedrībām jājautā
sev, kā palielināt savus ietekmes līdzekļus, lai paaugstinātu datoru, IT un interneta pieejamību
personālam un studentiem izglītības iestādēs, lai izmantotu IT radītās inovācijas mācību procesā.
Izaicinājums #6: IT maina pakalpojumu nodrošinājuma un izmantošanas veidu
Datori un IT maina veidu, kā sabiedriskie un citi pakalpojumi tiek nodrošināti un izmantoti. IT
pārzināšana un lietošana ir kļuvusi par priekšnosacījumu, lai piekļūtu sabiedriskajiem
pakalpojumiem un izmantotu katra pilsoņa tiesības un pienākumus. Datori un IT maina
pakalpojumu nodrošinājuma un izmantošanas veidu. Daudzas valdības sniedz sabiedriskos
pakalpojumus, ieskaitot nodokļus, veselības un citus sociālos pakalpojumus ar interneta
starpniecību, un šis process turpinās. Daudzās OECD valstīs no 2005.-2010.gadam ātri pieauga
iedzīvotāju un biznesa proporcija, kuri izmantoja internetu, lai sadarbotos ar valsts iestādēm: vidēji
40% iedzīvotāju un 80% biznesa pārstāvju 2010.gadā. Tas parāda milzīgo izaicinājumu izglītības
sfērai, jo IT izmantošana izglītībā ir tikai tās pirmsākumos: to, galvenokārt, izglītības iestādēs

7. izmanto tikai administratīviem mērķiem un atbildībām, mazākā mērā personāls to izmanto klases
darba organizēšanai, vēl mazākā mērā to lieto pedagoģiskiem mērķiem, lai sagatavotu studentus
tām atbildībām, ko prasa mūsdienīga demokrātiska pilsonība. Jautājums ir: vai izglītības iestādēm
ieteikt ignorēt vai izslēgt moderno tehnoloģiju straujo attīstību no pedagoģijas un turpināt mācīt labi
iedibinātā veidā?
Izaicinājums #7: Atvērtas izglītības un digitālo aplikāciju izmantošanas veicināšana kā līdzeklis
pievienotai vērtībai mācību procesā
Projekta ELFE2 rekomendācijās ETUCE uzsver, cik būtiski ir katrai izglītības iestādei izveidot
savu vīziju IT pedagoģiskai izmantošanai un veicināt tādu 21.gs. prasmju attīstību, kas vienlaicīgi ir
arī galvenās kompetences mūžizglītībā. To pašu domu ETUCE atbalsta savā ziņojumā Atverot
izglītību, ka inovācijas izglītībā, izmantojot digitālās tehnoloģijas, paplašina pieejamību mācībām
un risina nopietnās pieaugošā bezdarba problēmas, kas pastāv pašreizējās ekonomiskās recesijas ES
valstīs. Tomēr ETUCE norāda, ka līdz ar tīmekļa industrijas lielāku ekonomisko izaugsmi,
salīdzinājumā ar jebkuru citu ekonomikas nozari Eiropā, izglītībai saistībā ar digitālajām
kompetencēm pieiet, galvenokārt, no ekonomiskās perspektīvas nevis no cilvēktiesībām un to
mazāk vērtē kā priekšnoteikumu mūžizglītībai. Tas ir atspoguļots arī 2014.gada Eiropas vienotā
pētniecības centra ziņojumā: Plānojot un analizējot nākotnes mācīšanās tehnoloģijas. Konsultāciju
ar Eiropas ieinteresētajām pusēm rezultāti un plāns politiskām darbībām, kas nodrošina Eiropas
perspektīvu tehnoloģiju izmantošanā mācīšanās procesā trīs galvenajās mācību jomās: formālajā
izglītībā un apmācībā; darbavietā un ar darbu saistītās mācībās; darbinieku pārkvalifikācijas un
prasmju atjaunošanas stratēģijās. Tas ir pētījums par pašreizējo un potenciālo tehnoloģiju lietošanu
izglītībā, piedāvājot arī stratēģijas un darbības efektīvai tehnoloģiju izmantošanai, kas tieši
fokusējas uz labāku formālās izglītības sasaisti ar ārpasauli, pēc – skolas pasauli.
Vai tāpēc izglītības arodbiedrībām vajadzētu attīstīt veidus, kā akcentēt būtisko inovāciju un IT
lomu izglītībā un parādīt, cik nozīmīgas tās ir studentiem, izglītības personālam, iedzīvotājiem
kopumā, jo tās skar ikvienu dzīves aspektu?
Izaicinājums #8: Mācīšanās, mācīšana neatkarīgi no vietas un laika – atvērtas izglītības resursi
Atvērtās izglītības resursu tendences, jo sevišķi Masveida atvērtie tiešsaistes kursi (MOOCS)
parāda, ka ir milzīgs pieprasījums mācīties un studēt jeb ko un jebkurā laikā, un bez vietas
ierobežojumiem. Studenti var lejuplādēt savu kursa darbu, mācīties, fiziski neatrodoties izglītības
iestādē. Tam ir daudzējāda ietekme gan uz mācīšanos, gan mācīšanu, piemēram, studiju
apstiprināšanu un vērtēšanu, izglītības kvalitāti, skolotāju pieejamību, augstu studiju
individualizāciju attiecībā uz mācību priekšmetu, tēmu, mācību daudzuma, izglītības maksas,
izglītības nodrošinātāju izvēli, skolotāju lomas maiņu utt.
Neskatoties uz to, ka MOOCS turpina pārplūdināt internetu, un kursos ir pārsteidzoši liela
uzņemšana, taču ir jau parādījušās pirmās zīmes par augstu drop-out līmeni, kas varētu novest pie
pretēja efekta pašreizējai tendencei. Vēl vairāk, atvērtās izglītības resursi skaidri aizstāv jaunu
laikmetu izglītībā, un tas ir saistīts ar iepriekš apspriesto izglītības privatizāciju. Izglītība kļūst par
biznesa modeli, bet, kā uzsver Vienotais pētniecības centrs, šiem jaunajiem biznesa modeļiem
trūkst ilgtspējas, runājot par augstāko izglītību, tie ir „joprojām, galvenokārt, atkarīgi no
institucionāla, filantropiska vai valsts finansējuma”.

8. Skolotāju arodbiedrībām ir uzmanīgi jāizvērtē šīs tendences, lai izzinātu īstās IKT izmantošanas
priekšrocības un trūkumus mācību procesā. Sākotnēji soļi pilotprojektu veidā tiek sperti
pamatskolās un vidusskolās, lai turpmāk pielietotu šo biznesa izglītības modeli arī citos izglītības
sektoros. Lai gan var strīdēties, vai sociālā līdzdalība ir būtiska veiksmīgai IT iniciatīvu attīstīšanai
izglītībā, tomēr aktīva privātā sektora un vietējo pašvaldību līdzdalība ir nepietiekama. Skolotāju
arodbiedrībām ir jābūt piesardzīgām attiecībā uz izglītības personāla akadēmisko brīvību, jo sevišķi,
pieaugot bažām par skolotāja profesijas deprofesionalizāciju, kā arī, pieaugot komerciālo kompāniju
ietekmei, kuras diktē mācību programmas izglītībā ar IKT un citu interneta aplikāciju palīdzību.
Saspringtais Eiropas sociālais modelis – sociālā nevienlīdzība un skolotāja profesija
Ekonomiskā krīze un sociālā nevienlīdzība – vai risinājums ir izglītībā?
ETUCE aicina apspriest pieaugošo nevienlīdzību un noslāņošanos sabiedrībā un izglītībā. Kāda ir
skolotāju arodbiedrību rīcība cīņā ar sociālās nevienlīdzības ietekmi nākotnē? Izglītība tiek vienmēr
uzskatīta kā risinājums, lai izlīdzinātu vai mazinātu sociālo netaisnību un trūkumu, un kā
vislabākais risinājums, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi.
Jautājums ir, vai apstākļos, kad globalizācija ir skarba konkurences tirgus dzinējspēks, un valstis
cīnās par ekonomiskās un finanšu krīzes ietekmes mazināšanu, vai izglītības sistēmas un skolotāji
būs tie, kuri nodrošinās kvalitatīvu izglītību un mūžizglītību kā priekšnoteikumu ekonomiskai
izaugsmei?
No Eiropas Sociālā Modeļa izveides pirmsākumiem ES ir nesusi mieru un sociālo progresu. Ar 28
dalībvalstīm tā ir unikāla lēmumu pieņemšanas un sadarbības sistēma. Pamata sociālie mērķi, tādi
kā nodarbinātības veicināšana, uzlaboti dzīves un darba apstākļi, piemērota sociālā aizsardzība,
sociālais dialogs, darbaspēka attīstība ilgtspējīgai nodarbinātībai un cīņa pret izstumtību, ir
atspoguļoti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā. ES pamata tiesību harta ietver sadaļas par
brīvībām, vienlīdzību un solidaritāti, tiesībām uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, sociālo
drošību un sociālo palīdzību, vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem, arodbiedrību tiesības, tādas
kā koplīgums un streiku darbība u.c. Principi ir solidaritāte un kohēzija: ekonomiskajai izaugsmei ir
jākalpo, lai palielinātu vispārējo sociālo labklājību un lai neciestu neviena sabiedrības daļa.
Izaicinājums #9: Sociālā dialoga struktūru uzturēšana un veicināšana
Balstoties uz principu, ka augsti sociālie standarti ir labvēlīgi ekonomiskajam sniegumam, ir
skaidrs, ka sociālais dialogs veicina arī inovācijas un ekonomisko izaugsmi, tas uzlabo darbinieku
morāli un dod tiem kontroli pār to, ko viņi dara. Tādējādi dialogs starp sociālajiem partneriem,
vadības un darbaspēka konsultācijas ir svarīgas Eiropas Sociālajā Modelī. Darbinieku tiesības
palīdz veidot kvalificētu un inovatīvu darbaspēku. Tomēr, kā norādīts ziņojumā Kāpēc Eiropas
Sociālais Modelis ir joprojām svarīgs, ekonomiskās un finansiālās krīzes fiskālās konsolidācijas
politika ir novedusi pie noteiktām izmaiņām. Daudzās valstīs darba tirgus reformas paātrinājās,
palielinot elastīgumu, bet samazinot darba drošību. Pensiju reformas ierobežoja pieaugumu pensiju
sistēmā un relatīvie pensiju līmeņi nākotnē varētu kristies. Daudzās vietās valsts izdevumu
samazināšana ir skārusi sabiedrisko pakalpojumu apmēru un kvalitāti. Valdības ir izvēlējušās
turpināt ieviest „Eiropas Sociālā Modeļa liberalizāciju” un rezultātā, lai gan ir pierādījies, ka

9. efektīvi koplīgumi un sociālais dialogs ir vērtīgi faktori krīzes mīkstināšanai un pārvarēšanai, dažu
valstu izmantotie līdzekļi ir negatīvi ietekmējuši šīs institūcijas. Turklāt valstu, kuras samazināja
darbaspēka izmaksas ar mērķi palielināt konkurētspēju, politikas efektivitāte ir patiešām diskutabla.
Jo sevišķi tā saucamajās deficīta valstīs svarīgas izmaiņas koplīgumos ir acīmredzamas. Rezolūcijā
Veidojot skolotāju profesijas nākotni ETUCE atbalsta: „visi skolotāji saņem vienlīdzīgu samaksu
par līdzvērtīgu darbu, saņem piemaksas un pensiju shēmas un, protams, veselīgus un drošus darba
apstākļus, kas atbilst tiem citu profesiju standartiem, kuri prasa līdzīgu kvalifikācijas līmeni”.
Eksperti brīdina par Eiropas sociālās demokrātijas politikas un valsts sektora arodbiedrību
problēmu: ja ekonomikas stingrie mēri, neskatoties uz opozīciju, tiks saglabāti līdz 2015.gadam, tad
turpmāk tie var nest vēl jaunas problēmas. Daži iet pat tālāk, uzskatot, ka arodbiedrību protesti pret
stingro mēru politiku ir zaudējuši spēku, un tiem ir nelielas veiksmes izredzes. Tāpēc skolotāju
arodbiedrībām Eiropā ir jāpārdomā, kādas aktivitātes veikt, lai atbalstītu skolotāju profesijas un
izglītības personāla ilgtspējīgu nākotni un veicinātu sociālo dialogu, ņemot vērā, ka darbiniekus
Eiropā krīze skāra nevienmērīgi: dienvidi un austrumi cieta smagāk nekā ziemeļi un rietumi.
Izaicinājums #10: Digitālās nevienlīdzības mazināšana un atbalsts iekļaujošai
informācijas sabiedrībai
Konkurences izaicinājumi Eiropā, jo sevišķi Dienvideiropā, vismazāk attiecas uz tehnoloģiskās
plaisas mazināšanu. Faktiski cīņa pret digitālo nevienlīdzību ir visas Eiropas lieta. Ir pierādījumi
polarizācijai starp tām valstīm, kuras ir veicinājušas iekļaujošas informācijas sabiedrības veidošanos
un tām, kuras nav to darījušas. Blakus ekonomiskām, sociālām un organizatoriskām atšķirībām,
Eiropa cīnās arī ar smagiem šķēršļiem digitālajā sadalē. Šī sadale tiek definēta kā „plaisa starp
indivīdiem, mājsaimniecībām, biznesiem un ģeogrāfiskiem apgabaliem ar dažādu sociāli
ekonomisko līmeni, ņemot vērā viņu iespējas IT pieejamībai un interneta izmantošanai dažādās
aktivitātēs”. Pētījums parāda, ka sākotnējais nevienlīdzības līmeņu sadalījums mainās uz lielāku
vienlīdzību un lēmumu par IT izmantošanu valstīs, kuras atpalika. Pievēršanās digitālajam
dalījumam ir daudzšķautņaina, atspoguļojot sabiedrības nevienlīdzību. Tas ietver tādas jomas kā:
tīkla infrastruktūra, IT izmaksas, ienākumi, vecums, dzimums un IT izmantošana, valdības atbalsts,
kas attiecas uz tehnoloģiju izmantošanas veicināšanu (ar ieguldījumu un finansējuma palīdzību),
pieejamība, valoda, vieta un etnisko piederība. Pētījums parādīja, ka, jo augstāks izglītības līmenis,
jo lielāka iespēja, ka indivīds izmantos IT. Cits faktors ir ienākumi, jo tas ilustrē to pakāpi, līdz
kurai indivīds var atļauties maksāt par pieeju internetam. Potenciālo IT lietotāju vecumam arī ir
liela nozīme. Kopumā pieejamība un interneta lietošana ir trīs reizes augstāka jaunu cilvēku grupā
(16-24 g.), salīdzinot ar vecāka gadu gājuma cilvēkiem (55-74 g.). Šie jautājumi ir jāņem vērā,
veidojot IT politiku gan nacionālā, gan izglītības iestādes līmenī, lai izvairītos no pastāvošās
nevienlīdzības padziļināšanas. Tas parāda, ka pēc tīkla infrastruktūras attīstīšanas, Eiropai ir jāveic
ieguldījumi pamatīgākās un efektīvākās izglītības un apmācības sistēmās. Labām skolotāju
kvalifikācijas celšanas un skolotāju sagatavošanas programmām jāturpinās IT iniciatīvās. Izglītības
personālam ir jājūtas komfortabli tehnoloģiju vidē un jāsaņem atbalsts, lai optimāli izmantotu
jaunās aplikācijas. IT paver iespējas studentiem ar dažādām mācīšanās spējām un pamatu sekot
individuālām izglītības programmām, kas piemērotas viņu specifiskajām vajadzībām.
Tomēr ir skaidrs, ka izglītība viena nevar atrisināt sociālās nevienlīdzības problēmas. Ir redzams, ka
bez vienlīdzīgas pieejas un kvalitatīvām mācībām visiem, pastāvošā plaisa tikai padziļināsies.
Izglītības reforma ir ieguvusi jaunu impulsu no iespējām, ko IT un zināšanu sabiedrība ienes

10. mācīšanās, vienlīdzības un sociālo transformāciju jomā. Jaunās tehnoloģijas veido sevišķi spēcīgu
instrumentu, paplašinot pieejamību un saskaņojot augošo sociālo pieprasījumu pēc vispusīgākas un
noderīgākas izglītības visas dzīves garumā. Eiropai jākoncentrējas uz tālāku augsti kvalificētas, uz
zināšanām balstītas ekonomikas veicināšanu. To var sasniegt tikai investējot pētījumos un
inovācijās, radot vairāk augsti kvalificētus darbus un nodrošinot, ka darbiniekiem ir prasmes, lai tos
veiktu. 2002.gadā Eiropas sociālie partneri vienojās par aktivitātēm, lai attīstītu mūžizglītību.
Turpinot šo iniciatīvu, rodas jautājums, kā skolotāju arodbiedrības paredz dot savu ieguldījumu, lai
skolotāji palīdzētu sašaurināt digitālo plaisu, lai cīnītos ar digitālo nevienlīdzību nākotnē, lai
nodrošinātu tās izglītības iespējas, ko sniedz IT kā sociālās nevienlīdzības pārvarēšanas līdzeklis?
Izaicinājums #11: Sociālās nevienlīdzības mazināšana ar izglītības palīdzību, neskatoties uz
ekonomisko krīzi
Valdībām meklējot iespējas samazināt parādus, valstu izdevumi tika samazināti visās jomās, sevišķi
neiedziļinoties pirmskrīzes mērķos, t.i. nodrošināt reģionālo un sociālo kohēziju. Augošais bezdarbs
un sociālās problēmas ir novedušas pie pieaugoša nacionālisma, sociālās izstumtības, dzimumu
stereotipiem un dažu grupu nopēluma. Nabadzība un izstumtība ir draudoši skārusi arī lielāku
vidusšķiras daļu. Nodarbinātības palielināšanas politika ir izrādījusies neefektīva, un jaunatnes
nodarbinātības jomā tā ir pat ļoti neiepriecinoša. Vispārējie samazinājumi izglītībā un sociālajā
politikā neatvieglo šo ilgtermiņa tendenci un, jo vispārīgāka ir pieaugošā zemas samaksas un
nabadzības problēma, jo vairāk tā palielina nodarbināto ievainojamību. PIAAC dati parāda, ka
imigrantiem ar citu valodu pamatu ir daudz zemākas lasīšanas un rēķināšanas prasmes nekā
vietējiem iedzīvotājiem. Problēma ir saasināta to imigrantu vidū, kuri nāk no sociāli – ekonomiski
atpalikušām vietām. Kad zemi izglītības sasniegumi ir apvienoti ar zemām valodas prasmēm
vieszemē, integrācija sabiedrībā kļūst problemātiska. Citas sociāli – ekonomiskās nevienlīdzības un
demogrāfisko atšķirību, piemēram, vecums vai dzimums, sekas pavada nevienlīdzīga pakļaušana
vides riska faktoriem. Tādējādi sociāli-ekonomiskā nevienlīdzība noved arī pie netaisnīguma
veselības aspektā, jo diezgan bieži nelabvēlīgās grupas tiek pakļautas augstākam riskam.
Izglītības kontekstā nesenie pētījumi vēsta par skolu apvienošanu un slēgšanu, budžeta
samazinājumu izglītības infrastruktūrai un specifiskām izglītības atbalsta programmām,
lejupslīdošām tendencēm finansējumā un pārmaiņām nacionālajās studentu finansiālā atbalsta
programmās. Tas notiek, neskatoties uz to, ka piešķirtais finansējums šim atbalstam ir viens no
galvenajiem elementiem, lai nodrošinātu augstu līdzdalības pakāpi izglītībā, jo sevišķi, kas attiecas
uz sociāli-ekonomiski maznodrošinātām studentu grupām. Bērni ienāk izglītībā no dažādām
ģimenēm, viņiem ir dažāda pieredze izglītībā, un viņi pabeidz skolu ar ļoti dažādiem rezultātiem.
Bērni no nabadzīgākām un nelabvēlīgām ģimenēm diezgan bieži apmeklē ne tās labākās skolas un
gūst vājus akadēmiskos rezultātus. Izglītības iestādēm ir izaicinājums atrast veidus, kā saraut šo
izglītības neveiksmju un ierobežotu dzīves iespēju ķēdi.
Ir skaidrs, ka politikai ir jākoncentrējas uz sociālās situācijas uzlabošanu visā Eiropā, tai ir jākļūst
par kopīgu prioritāti. Veicot strukturālas reformas, ir jāņem vērā sociālās un nodarbinātības
intereses. Reformām ir jābūt vērstām uz rezultātu un tām ir jābūt pakāpeniskām, lai mazinātu
nevēlamas blakusparādības. Ja reformas ietver kompromisus, cilvēkiem, kuri pakļauti nabadzības
riskam, nevajadzētu ciest no ekonomiskām korekcijām. Eiropas vadītājiem ir jāinvestē tādā politikā,
kas mazinātu nevienlīdzību, lai arī tās pozitīva rezultāta sasniegšana prasītu daudzus gadus. Viņiem
ir jāpārvar sava nepatika un nevēlēšanās veikt šādas reformas, kuru rezultāts reti kad ir saredzams

11. vēlēšanu perioda laikā, un darbības, lai neitralizētu nabadzības ietekmi, nav populāras vēlētāju vidū.
Pieaugoši ieguldījumi veselībā, izglītībā un ģimeņu atbalsta pakalpojumos bērniem un ģimenēm ir
jāveic roku rokā. Pasaules Veselības organizācija skaidri signalizē, ka nepieciešams nodrošināt
ieguldījumu prioritāti jaunākiem bērniem. Lai arī tiek ziņots par atveseļošanos no krīzes, tās sekas
sociālos un finansiālos aspektos, prognozes par lēnu ekonomisko izaugsmi turpmākajos gados, kā
arī novecojošā sabiedrība padara ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju par patiesu
izaicinājumu.