1. 10. kl. tematu
atkārtojums
Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskola
Daina Birkenbauma
2. Bioloģija ir zinātņu
komplekss par dzīvību visās
tās izpausmēs un par dzīvās
matērijas organizāciju
(molekulārā, šūnu, audu,
orgānu, organismu,
organismu kopu līmenī).
4. • Zooloģija – bioloģijas apakšnozare, kas pēta
dzīvnieku valsti;
• Botānika – bioloģijas apakšnozare, kas pēta
augu valsti;
• Mikoloģija –virziens, kas pēta sēņu valsti;
• Mikrobioloģija - bioloģijas apakšnozare, kas
pēta baktērijas (monēru valsts), vīrusus.
5. Dzīvības pamatpazīmes
• Visi organismi veidoti no šūnām
• Organismiem ir noteikts ķīmiskais sastāvs
• Vielmaiņa
• Nemainīgas iekšējās vides uzturēšana
• Augšana un attīstība
• Vairošanās
• Reakcija uz apkārtējo vidi
• Pielāgošanās videi - evolūcija
8. Organismu uzbūves pamatprincipi
• Līdzīgas šūnas ar līdzīgām funkcijām
apvienojas audos (muskuļaudi, nervaudi u.c.).
• Audi veido orgānus.
• Orgāni apvienojas orgānu sistēmās.
• Orgānu sistēmas veido organismu.
9. Dabas organizācijas
līmeņi
Bioloģijas
apakšnozares
Molekulas
MMoolleekkuullāārrāā
DNS molekula bbiioollooģģiijjaa
ŠŠūūnnaass
Šūna Nervu šūna bbiioollooģģiijjaa
Audi Kaulaudi HHiissttoollooģģiijjaa
Orgāni Niere
Organisms Cilvēka embrijs
EEmmbbrriioollooģģiijjaa
AAnnaattoommiijjaa
FFiizziioollooģģiijjaa
PPaalleeoonnttoollooģģiijjaa
ĢĢeennēēttiikkaa
Orgānu
sistēma
Elpošanas
orgānu sistēma
10. Dabas organizācijas
līmeņi
Bioloģijas
apakšnozares
Populācija
PPooppuullāācciijjuu
ģģeennēēttiikkaa
SSiisstteemmāāttiikkaa
EEttoollooģģiijjaa
EEkkoollooģģiijjaa
Balto vizbuļu grupa
Biocenoze
Ekosistēma
Purva ekosistēma
Biosfēra
11. Pētāmie lielumi:
Neatkarīgais lielums – lielums, kuru mēs
kontrolēti mainām pētījuma laikā
Piemēram, sēklas modeļa masa
Atkarīgais lielums – lielums, kurš mainās, jo mēs
mainām neatkarīgo lielumu
Piemēram, sēklas modeļa planēšanas ilgums
Fiksētie lielumi – lielumi, kurus visu pētījuma
laiku nodrošinām nemainīgus.
Piemēram, modeļa kātiņa garums, lietussarga diametrs, augstums, no kura
modelis lido
12. Pētāmās problēmas formulēšana
Pētāmās problēmas formulējumā iekļauj
neatkarīgo lielumu, atkarīgo lielumu un pētāmo
objektu:
Kā pētāmajam objektam mainīsies atkarīgais
lielums (ko mērām), izmainot neatkarīgo lielumu
(kuru mainām)?
Piemēram:
Kā mainīsies sēklas modeļa lidošanas ilgums , ja mainīs
tā masu?
13. Hipotēzes (pieņēmuma) formulēšana
Hipotēze atbild uz pētījuma jautājumu. Arī tās
formulējumā iekļauj neatkarīgo lielumu, atkarīgo
lielumu un pētāmo objektu:
Mainot objekta neatkarīgo lielumu (kā), atkarīgais
lielums mainīsies (kā), jo ….. (sprieduma pamatojums)
Piemēram:
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums
samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
14. Darba piederumu, vielu izvēle
Izvēlas, kādi piederumi un vielas nepieciešami, lai
pārbaudītu izvirzīto hipotēzi.
Mērierīcēm novērtē mērapjoma atbilstību un
mērījumu precizitāti,
Norāda mērierīču un vielu lietošanas mērķi,
Ja nepieciešams, norāda nepieciešamos drošības
noteikumus.
Piemēram:
Svari modeļa masas noteikšanai, 200 ± 0,5 g. Nesvērt
objektus, kas smagāki par 200 g.
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
15. Darba gaitas plānošana
Plāno visas darbības, kas nepieciešamas
hipotēzes pārbaudīšanai. Ja nepieciešams, norāda
drošības pasākumus.
1. Izveido 3 sēklas modeļus ar atšķirīgu neatkarīgo
lielumu – masu.
2. Izveido datu reģistrācijas tabulu.
3. Nosaka modeļu masu (neatkarīgo lielumu), reģistrē
to tabulā.
4. Katru sēklas modeli palaiž trīs reizes no 1,5 m
augstuma (fiksētais lielums) un izmēra atkarīgo
lielumu – planēšanas ilgumu.
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
16. Darba gaitas plānošana
5. Reģistrē sēklas modeļa planēšanas ilgumu
tabulā. Aprēķina katra modeļa vidējo planēšanas
laiku.
6. Attēlo rezultātus grafiski.
7. Apstrādāt datus.
8. Analizēt rezultātus.
9. Izdarīt secinājumus.
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
17. Novērošana, mērīšana, datu reģistrācija
N.p.
k.
Sēklas modeļa masa,
g ± 0,5 g
(neatkarīgais lielums un
tā mērvienība, kļūda)
Sēklas modeļa
planēšanas ilgums,
s ± 0,5 s
(atkarīgais lielums un tā
mērvienība, kļūda)
Vidējais sēklas modeļa
planēšanas ilgums,
s
1. 2. 3.
1.
2.
3.
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
18. Datu apstrāde
Ja iespējams, rezultātus attēlo grafiski.
Izvēlas piemērotāko grafika veidu.
Uz asīm norāda pētāmos lielumus:
uz x ass – neatkarīgais lielums un tā mērvienība,
uz y ass – atkarīgais lielums un tā mērvienība
Uzraksta grafika nosaukumu, tajā iekļaujot
neatkarīgo lielumu, atkarīgo lielumu un
pētāmo objektu.
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
19. Sēklas modeļa masas ietekme uz tā lidošanas
ilgumu
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
20. Rezultātu analīze, izvērtēšana
• Kāda likumsakarība tika novērota
eksperimentā?
• Kādi faktori, kas nebija minēti darba aprakstā,
varēja ietekmēt rezultātus?
• Vai bija kādi negaidīti rezultāti, novērojumi?
• Kā iespējams pilnveidot šo eksperimentu?
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
21. Secinājumi
Norāda, vai izvirzītā hipotēze apstiprinājās.
Pamato, ar ko to var pierādīt.
Ja hipotēze neapstiprinās, apraksta atšķirības
un norāda to cēloņus.
Piemēram:
Eksperimentā apstiprinājās izvirzītā hipotēze:
palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums
samazinās.
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
22. Rezultātu prezentācija
• Raksturo pētāmo problēmu.
• Nosauc izvirzīto hipotēzi.
• Raksturo, kā hipotēze tiek pārbaudīta
(metodes, darba paņēmieni, īpašas nianses,
kas jāņem vērā).
• Parāda iegūtos rezultātus, tos izskaidro.
• Formulē secinājumus.
• ! Uzstāšanās kultūra (apģērbs, stāja, runas
skaļums, zinātiskās valodas lietošana utt.)
Palielinot sēklas modeļa masu, tā lidošanas ilgums samazināsies, jo sēklas modeļa lidspēju ietekmē Zemes
pievilkšanas spēks.
24. Sistemātika
Zinātne par dzīvo organismu sakārtošanu
pamatojoties uz līdzīgu uzbūvi un radniecību
Sistemātiskie taksoni - grupas
Dzīvnieku
valsts
⃕ tips
⃕ nodalījums
⃕ klase
⃕ kārta
⃕ dzimta
⃕ģints
⃕suga
Augu valsts
⃕ nodalījums
⃕ klase
⃕ rinda
⃕ dzimta
⃕ģints
⃕suga
Augu valsts
⃕ ziedaugu
⃕ divdīgļlapju
⃕
⃕ rožu
⃕zemeņu
⃕meža zemene
Dzīvnieku
valsts
⃕hordaiņu
⃕mugurkaulnieku
⃕ zīdītāju
⃕primātu
⃕ cilvēku
⃕cilvēku
⃕saprātīgais
cilvēks
26. Dzīvības izcelšanās teorijas
Kreacionisma
Panspermijas
Stacionārā stāvokļa
Spontānās izcelšanās
Bioķīmiskās izcelšanās
noteiktā laika periodā dzīvību
ir radījis Dievs
dzīvība uz Zemes ir ieradusies
no kosmosa
dzīvība ir pastāvējusi vienmēr
dzīvība ir radusies vairākkārt
no nedzīvās vielas;
dzīvība ir radusies ķīmijas un
fizikas likumiem atbilstošos
procesos;
27. Vēsturiskās attīstības galvenie posmi
1.“Pirmatnējais buljons” ar koacervātiem
2.Heterotrofi prokariotiski vienšūņi
3.Heterotrofi eikariotiski vienšūņi
4.Kolonijveida organismi
5.Fototrofi vienšūņi
6.Aļģes
7.Ūdens bezmugurkaulnieki
9.Zivis
8. Sporaugi
10.Abinieki
11.Kailsēkļi
12.Segsēkļi
13.Kukaiņi
14.Rāpuļi
15.Putni
16.Zīdītāji
28. Čārlza Darvina evolūcijas teorija
Studējis medicīnu Edinburgā, teoloģiju Kebridžā, kā 1809-1882
naturālists 5. gados apceļojis pasauli ar kuģi Beagle
Sugu izcelšanās dabiskās
izlases ceļā
Sugu daudzveidība
Pazīmju attālināšanās
Pielāgošanās vides apstākļiem
Dienvid
Amerika
Anglija
Kape
Verde
Rio de
Žaneiro
Galapagu
sala
Falklanda
sala
Austrālija
Jaun
Zēlande
Maurīcija
Eksistences
cīņa
Iedzimstošā
mainība
Vides
mainība
Dabiskā izlase
30. Ekoloģija (no grieķu val. oikos – māja, logos – zinātne)
ir bioloģijas nozare, kas pēta
organismu un vides mijiedarbību,
kā arī attiecības starp pašiem
organismiem.
31. Barošanās ķēde
• Pēctecīga virkne, kurā katrs organisms ir
barības avots nākamajam.
32. Ekoloģiskie faktori –
atsevišķie vides elementi, kas ietekmē
organismu izplatību
• Abiotiskie faktori – nedzīvās dabas parametri,
• Biotiskie faktori – organismu ietekme,
• Antropogēnie faktori – cilvēku iedarbība.
33. Eikariotu šūnas uzbūve
AUGU ŠŪNA DZĪVNIEKU ŠŪNA
http://www.dzm.lu.lv/bio/IT/B_11/default.aspx@tabid=9&id=120.html
36. Organismus veido ķīmiskās vielas:
• organogēnie elementi – ietilpst visu organisko
vielu sastāvā:
– ogleklis C (15-18%),
– ūdeņradis H (65-75%),
– skābeklis O (8-10%),
– slāpeklis N (1,5-30%);
• makroelementi – vairāk kā 0,01% no
organisma sastāva (K, Ca, Na, Mg, Fe, Cl, P, S)
– mikroelementi – mazāk kā 0,01% no organisma
sastāva (Cu, Mn, Zn, Co, I, F, Br)
37. ~ 75 % no cilvēka
organisma ir
ūdens.
Ja dzīvē nav ne
sapņu, ne mērķu,
principā viņš ir
vertikāla peļķe.
39. Lipīdi
• Lipīdi ir dažādas ūdenī nešķīstošas vielas, kas šķīst
organiskajos šķīdinātājos:
– tauki,
– eļļas,
– fosfolipīdi,
– vaski,
– steroīdi.
40. Olbaltumvielas jeb proteīni
ir biopolimēri, kas satur ne tikai oglekli,
ūdeņradi un skābekli, bet arī slāpekli,
fosforu, sēru un citus elementus.
To sastāvā var būt 20 dažādas
aminoskābes.
41. DNS RNS
1) Cukurs - dezoksiriboze
2) Fosforskābes atlikums
3) Slāpekļa bāzes:
· adenīns (A)
· timīns (T)
· guanīns (G)
· citozīns (C)
1) Dubultspirāle
2) Glabā iedzimtības
informāciju
1) Cukurs - riboze
2) Fosforskābes atlikums
3) Slāpekļa bāzes:
· adenīns (A)
· uracils (U)
· guanīns (G)
· citozīns (C)
1) Viena virkne
2) Izmanto iedzimtības
informāciju
42. Uzdevums:
• Izveidot dotajai DNS ķēdei komplementāro
DNS ķēdi un RNS ķēdi:
A A T C G C A A T T G
DNS
RNS
43. Adenozīntrifosforskābe (ATP) sastāv
no
• slāpekļa bāzes adenīna,
• ribozes,
• trim fosforskābes atlikumiem.
http://www.youtube.com/watch?v=1qXoevqhboI (Video angļu valodā)
Notes de l'éditeur
Molekulārā bioloģija – pēta bioķīmiskos un molekulāros procesus dzīvā šūnā (vielu sintēzi, struktūras, funkcijas).
Šūnas bioloģija – pēta šūnu, tās funkcionālās sastāvdaļas un procesus.
Histoloģija – pēta audu un orgānu mikroskopisko un submikroskopisko uzbūvi, attīstību un funkcijas.
Embrioloģija – pēta dažādu organismu embrionālo attīstību.
Anatomija – pēta organisma un tā daļu uzbūvi un formu, atsevišķus orgānus.
Fizioloģija – pēta organismu dzīvības norises.
Paleontoloģija – pēta fosilijas, lai izzinātu dzīvības vēsturi.
Ģenētika – pēta organismu iedzimtības un mainības likumsakarības un mehānismus.
Populāciju ģenētika – pēta iedzimtību populācijās, atšķirības no citām tās pašas sugas populācijām.
Sistemātika – apraksta un klasificē organismus pakārtotās vienībās pēc to līdzīgām pazīmēm un izcelsmes kopīguma.
Etoloģija – pēta dzīvnieku uzvedību.
Floristika – pēta augu sugu sastāvu noteiktā teritorijā.
Faunistika – pēta dzīvnieku sugu sastāvu noteiktā teritorijā.
Ekoloģija – pēta organismu savstarpējās attiecības un mijiedarbību ar vidi.
Evolūcijas mācību attīstījuši tādi zinātnieki kā angļu ģeologs V. Smits, franču biologs Ž. Kivjē , dabaszinātnieks Ž. Bifons un Ž. Lamarks u.c. Šodienas evolūcijas teorijas pamatā joprojām ir angļu zinātnieku Č.Darvina un A.R. Vollesa pētījumi. Pēdējos gadu desmitos veikti daudzi šūnu uzbūves, ķīmiskā sastāva un gēnu uzbūves pētījumi, kas arī apstiprina organismu evolucionāro radniecību. Č. Darvins uzskatīja, ka jaunu sugu izveidošanās notiek dabiskās izlases ceļā. Viņš mēģināja arī noteikt mainības un iedzimtības lomu evolūcijas procesā, ieviesa tādus jēdzienus kā adaptācija (pielāgošanās videi, kurā dzīvo) un diverģence (pazīmju attālināšanās). Č. Darvina evolūcijas teoriju sauc par darvinismu.