Recommandé
Contenu connexe
Tendances
Tendances (20)
En vedette
En vedette (13)
Plus de Uzdevumi.lv
Plus de Uzdevumi.lv (20)
Datora sastāvdaļas
- 2. Personālo datoru tipi
- 3. Personālais dators
- 4. Sistēmbloks • Barošanas bloks • Sistēmplate • Cietais disks • Mīkstā diska ierīce • Kompaktdisku nolasītājs
- 5. Barošanas bloks Sistēmbloka kopskats CD-ROM nolasītājs Diskešu ierīce Cietais disks Sistēmplate
- 6. Barošanas bloks
- 7. ATX Sistēmplate Mikroprocesora barošanas bloka slots konektors (Socket 370) Tastatūras un peles DIMM PS/2 tipa konektori sloti Floppy konektors USB konektori E–IDE Seriālā un konektori paralēlā porta konektori Line In/Out Game/MIDI Intel 82815EP konektori mikroshēma AGP slots Intel 82801BA PCI mikroshēma sloti BIOS CNR akumulators slots
- 8. Sistēmplate ATX ATX Mikroprocesors barošanas bloka (Socket 370) konektors Tastatūras un peles Floppy PS/2 tipa konektori konektors E–IDE USB konektori konektori Seriālā un paralēlā porta konektori DIMM sloti Line In/Out Game/MIDI Intel 82815EP konektori mikroshēma AGP slots Intel 82801BA PCI mikroshēma sloti CNR slots
- 9. Integrētās sistēmplates Tastatūras PS/2 tipa konektors Peles PS/2 tipa konektors LAN konektors USB konektori Paralēlā porta konektors Seriālā porta konektors VGA spraudnis Game/MIDI konektors Line In/Out Mic In konektori
- 10. nVIDIA nForce čipsets
- 11. Sistēmplates ar iebūvētiem grafiskajiem procesoriem Sistēmas loģika Procesora DDR Sistēmplate Formfaktors SDRAM (mikroshēmu komplekts) spraudnis SDRAM Albatron PX845G Intel 845G Socket ATX 3 nav 478 nVIDIA ASUS A7N266-E Socket A ATX 3 nav nForce 420-D ECS K7SOM SiS 740 Socket A micro ATX 2 2 Socket ECS L4IBMGL2 Intel 845GL micro ATX 2 nav 478
- 12. Sistēmplates ar iebūvētiem grafiskajiem procesoriem 2 Tīkla Sistēmplate AGP PCI CNR ACR USB adapteris (tīkla karte) Albatron PX845G 4x 6 nav nav 2 (4) nav Pro ASUS A7N266-E 5 nav 1 4 nav 4x ECS K7SOM nav 3 nav nav 2 (2) ir ECS L4IBMGL2 nav 3 1 nav 2 (2) ir
- 13. Čipsetu tehniskie parametri nVIDIA nForce Sistēmplate Intel 845G Intel 845GL SiS 740 420D Atbalstāmie Duron/Athlon/ Duron/Athlon/ procesori Pentium 4 Pentium 4 Athlon XP Athlon XP Sistēmas šinas frekvence, MHz 533 400 266 266 Uzturētās atmiņas DDR266/ DDR266/ DDR266/ tips DDR266 PC133 PC133 PC133 Maksimālais atmiņas moduļu skaits 2 2 3 3 Maksimālais atmiņas apjoms, GB 2 2 1,5 1,5 Intel Intel Integrētais grafiskais kontrolieris Extreme Extreme Real 256 GeForce2 MX Graphics Graphics 6 6 USB portu skaits 6 6 (USB 2.0) (USB 2.0)
- 14. 3D akselerātori
- 15. Skaņas kartes shēma Lineārā izeja Austiņu izeja Ieejas Mikseris Gala pastiprinātājs ACP Centrālais CAP skaņas procesors Cipariskās Pamatinterfeiss Ieejas/Izejas
- 16. Analogās skaņas Analogais signāls apstrāde Cipariskotais 8 bitu kvantēšana
- 17. Veiksmīgi parametri 16 bit 42,1 kHz
- 18. Neveiksme 8 bit 21 kHz
- 19. Mikroprocesori Socket 478
- 20. Mikroprocesori AMD DDR atmiņas kontrolieris 2. līmeņa 1. līmeņa PROCESORA keš keš KODOLS L1 L2 HyperTransport
- 21. Iekšējā atmiņa • Tiešās pieejas atmiņa (RAM) – Operatīvā atmiņa • dinamiskā (DRAM) • statiskā (SRAM) • Tikai lasīšanai paredzētā (ROM)
- 22. Operatīvā atmiņa
- 23. Sistēmas maģistrāles
- 24. AGP interfeiss PROCESORS 528 MB/s 528 AGP MB/s Operatīvā palašinājuma AGP šina karte atmiņa PCI šina 132 MB/s Ievad/Izvad ierīces
- 25. Palīgatmiņa • Cietais disks • Mīkstā diska ierīce – Bernulli (Bernoulli RMD) – Lokanie magnetoptiskie (Floptical) • Kompaktdisku nolasītājs • Ārēji pieslēdzamie – Magnētiskie (Streamer) – Magnētoptiskie (MOD) – Elektroniskie (Flash)
- 26. Palīgatmiņa
- 27. Cietie diski ar 7200 apgr./min. Diska Datu Ārējā apjoms, Plašu Galviņu bufera datu Modelis GB skaits skaits apjoms, MB pārraide, MB/s IBM IC35L080AVVA07 80 2 4 2 100 Maxtor D740X-6L 80 2 4 2 133 Seagate ST380021A 80 2 4 2 100 Western Digital WD1200BB 120 3 6 2 100 Western Digital WD1000JB 100 3 6 8 100
- 28. Ārējie cietie diski
- 29. Mīkstie diski
- 30. Kompaktdiski CD-ROM
- 31. Kompaktdiski DVD-ROM CD-ROM DVD-ROM Četri DVD formāti vienpusējie divpusējie viena slāņa divu slāņu viena slāņa divu slāņu
- 32. CD-ROM darbība Bedrīšu sistēma
- 33. DVD-ROM darbība Lāzera stars Lāzera stars Starpslānis Atstarojošais Puscaurspīdīgs slānis slānis
- 34. Strīmeri
- 35. Magnētoptiskie datu nesēji
- 36. Elektroniskie datu nesēji
- 37. Datu ievades ierīces • Tastatūra • Pele – Optiski mehāniskā – Optosensorā • Spēļu manipulatori – Kursorsvira – Spēļu ragi – Stūres
- 38. Datu ievades ierīces Tastatūra
- 39. QWERTY tastatūra ! " # $ % – & , ( ) * 1 2 3 4 5 6 7 8 9 0 – ¼ Q W E R T Y U I O P ½ : C A S D F G H J K L ; @ , . ? Z X C V B N M , . /
- 40. DVORAKA tastatūra C @ % [ ] & # + = / * ! 1 2 3 4 5 6 7 8 9 0 ( ) " , . ? , , . P Y F G C R L $ __ A O E U I D H T N S – : ; Q J K X B M W V Z
- 41. P. C. D. Malton tastatūra # @ + ^ $ ( ) & % = 2 3 4 7 8 9 1 5 6 0 Q P Y C B V M U Z L , A N I S F D T H O R : ; , ? J G * _ W K – Q " < / ! > X .
- 42. Pele (optiski mehāniskā) Lodīte Disks Veltnītis Gaismas diode Fotodetektors
- 43. Optosensorā pele
- 44. Kursorsvira
- 45. Kursorsvira 2
- 46. Spēļu ragi
- 47. Stūres
- 48. Datu izvades ierīces • Monitori – Elektronu staru (CRT) • jūtīgā ekrāna – Šķidro kristālu (LCD) • ar pasīvo matricu (DSTN) • ar aktīvo matricu (TFT) – Gāzes plazmas • Drukas ierīces – Adatu – Tintes strūklas – Lāzera
- 49. CRT monitori Elektronu lielgabals Elektronu stars zilo luminoforu apspīdēšanai Ēnu Elektronu stars zaļo maska luminoforu apspīdēšanai Luminofora Elektronu stars sarkano punktiņi luminoforu apspīdēšanai
- 50. Jūtīgā ekrāna monitori Accu Touch IntelliTouch CarrollTouch
- 51. LCD monitori Fona gaisma Polarizācijas filtri Stikla paneļi ar elektrodiem Šķidro kristālu molekulas
- 52. Gāzes plazmas paneļi Priekšējais stikls Caurspīdīgs elektrods Aizmugurējais Adreses stikls elektrods Šūna ar luminoforu
- 53. Drukas ierīces Adatu (matricu) printeri Adatiņa Lente ar krāsvielu Papīrs
- 54. Tintes strūklas printeri Gāzes burbulītis Sild- Bubble-Jet elements Pjezokeramiskais elements Pjezo elektriskais Papīrs
- 55. Lāzerprinteri Gaismas avots Tonera rullis Lādēts rullis Papīra Sildelements Gaismasjūtīgs transportēšanas rullis rullis
Notes de l'éditeur
- Personālo datoru tipi Pasaulē visizplatītākie ir personālie datori ( PC – personal computers ). Personālais dators ir neliela izmēra dators, kuru parasti vienlaicīgi lieto viens cilvēks. Atkarībā no pielietošanas personālos datorus mēdz iedalīt jaudīgos biroja datoros un sadzīves datoros. Personālie datori, kuru konstrukcija un svars ļauj viegli pārvietot un kuriem ir autonoms barošanas avots tiek saukti par portatīvajiem ( portable ) datoriem. Tos iedala: Klēpjdatori (laptop computer) – tiem raksturīgs atvāžams plakans ekrāns, normāla lieluma taustiņi un to iespējas ir tādas pašas kā personālajam datoram. Piezīmjdatori (notebook) – tie ir mazāki par klēpjdatoriem un to tastatūra un ekrāns ir mazāki. Datu ievadīšanai tastatūras vietā dažkārt izmanto optisko zīmuli. Iespējas parasti ir tādas pašas kā klēpjdatoriem. Plaukstdatori (palmtop computer) – tie ir tik mazi, ka tos var novietot plaukstā. To iespējas ir ierobežotas, taču tie ir ērti izmantojami atsevišķu uzdevumu veikšanai.
- Personālais dators Kopskats Turpmāk tikai par personālo datoru. Pēc ieslēgšanas dators nonāk darba stāvoklī. Ar ievadierīcēm datora lietotājs izvēlas izmantojamās programmas, darba režīmus vai ievada informāciju. Galvenās datu ievadierīces ir tastatūra un pele. Ar tastatūru lietotājs ievada apstrādājamo informāciju, piemēram tekstu, kā arī komandas. Ar peli palaiž programmas, izvēlas darba režīmus, kā arī ievada grafisko informāciju, piemēram, veidojot zīmējumus. Ievadierīču informācija tiek pārvērsta, jeb kodēta skaitļu veidā, pie tam divnieku skaitīšanas sistēmā (binārajā kodā) un šādā formā tālāk apstrādāta. Atmiņā tiek glabāta informācija. Datora atmiņu veido palīgatmiņa un operatīvā , jeb pamatatmiņa . Palīgatmiņā glabājas visas programmas, kuras tiek lietotas datorā un lietotāja veidotie faili. Palīgatmiņu parasti veido magnētiskie cietie diski, bet informāciju ilgstoši var glabāt arī kompaktdiskos, kā arī dažādās datoram ārēji pieslēdzamās ierīcēs. Operatīvajā atmiņā atrodas pašreiz izpildāmās programmas un apstrādājamie dati, kā arī iegūtie rezultāti. Operatīvā atmiņa ļoti intensīvi mijiedarbojas ar datora centrālo procesoru (jeb vienkārši – procesoru). Diemžēl operatīvajā atmiņā atrodošā informācija izslēdzot datoru zūd. Tādēļ ik pēc kāda laika, kā arī pēc darba beigām iegūtie rezultāti noteikti jāieraksta palīgatmiņā. Procesors , jeb centrālais procesors ir mikroshēma, kas veic informācijas apstrādi pēc programmas, kura atrodas operatīvajā atmiņā. Programma sastāv no komandām – katra komanda norāda, kāda darbība ir jāveic un ar kādiem datiem šī darbība jāveic. Procesors saskaņā ar programmas komandām vada informācijas apstrādes procesu un veic datu apstrādi. Datu izvadierīces iegūtos apstrādes rezultātus pārveido no binārā koda cilvēkam saprotamā formā. Pazīstamākās izvadierīces ir monitori un printeri, jeb drukas ierīces. Uz monitora ekrāna rezultāti ir redzami attēla veidā tāpat kā televizorā. Ar printeriem var iegūt rezultātu izdruku uz papīra.
- Sistēm bloks Sastāvdaļas Katrs personālais dators sastāv no sistēmbloka, monitora, tastatūras un peles. Sistēmblokā atrodas visas svarīgākās datora sastāvdaļas – barošanas bloks, sistēmplate (jeb mātes plate), uz kuras atrodas centrālais procesors, dažas palīgmikroshēmas, kā arī cietais disks, diskešu, jeb mīkstā diska ierīce un parasti arī kompaktdisku nolasītājs. Monitors parāda datora sagatavoto informāciju uz ekrāna. Darbam ar tekstuālo informāciju nepieciešama tastatūra. Darbam ar grafisko informāciju paredzēta pele. Lai pieslēgtu datorus pie telefonu līnijām, lieto modemus. Modems pārveido no datora raidītos elektriskos impulsus tādā veidā, lai telefonu līnijas tos varētu pārraidīt. Savukārt pa telefonu līniju saņemto informāciju modems pārveido atpakaļ impulsos, kurus pēc tam datora programmatūra atbilstoši apstrādā. Protams, datoram var būt pievienotas vēl arī citas ierīces.
- Sistēm bloks Kopskats Sistēmblokā atrodas visas svarīgākās datora sastāvdaļas. Barošanas bloks nepieciešamo darba spriegumu nodrošināšanai. Sistēmplate visu galveno datora elektronisko daļu izvietošanai. Uz tās atrodas centrālais procesors, dažas palīgmikroshēmas, starp kurām arī operatīvās atmiņas mikroshēmas. Uz sistēmplates novietotas arī ligzdas, jeb spraudņi, jeb porti, pie kuriem iespējams pievienot dažādu ierīču vadības shēmas (tīkla karti, skaņas karti, videokarti). Cietais disks nostiprināts sistēmblokā un tas paredzēts ilgstošai informācijas glabāšanai – datorā var izmantot arī vairākus cietos diskus. Dažkārt informācijas ērtākai glabāšanai un darbam ar to, cieto disku dala loģiskajās (iedomātās) daļās, jeb partīcijās. Diskešu, jeb mīkstā diska ierīce un kompaktdisku nolasītājs paredzēts informācijas glabāšanai un apmaiņai ar citiem datoriem. Sistēmbloka aizmugurē atrodas pieslēgvietas (jeb porti ), pie kurām var pievienot dažādas ierīces – tastatūru, peli, monitoru, printeri. Lai pievienotu specifiskākas ierīces, piemēram, skeneri, digitālos fotoaparātus vai videokameras, vispirms jānoskaidro, vai esošajai sistēmplatei ir atbilstošs ports. Visbiežāk ārējās ierīces tiek viedotas pieslēgšanai USB portam, vai IEEE 1394 (FireWire) interfeisam.
- Sistēm bloks Barošanas bloks Barošanas bloks paredzēts, lai nodrošinātu nepieciešamos barošanas spriegumus datora ierīcēm, kuras pašas nav tieši pieslēgtas elektrotīklam. Barošanas bloku raksturo tā jauda un piegādātā sprieguma kvalitāte un stabilitāte. Nebūt ne visi pārdošanā esošie barošanas bloki atbilst labas kvalitātes kritērijiem. Barošanas bloks izmanto tīkla spriegumu ar efektīvo vērtību 220V. Šis spriegums nav ideāla sinusoīda – atkarībā no tīkla noslodzes mainās tā sprieguma amplitūda un nedaudz arī frekvence. Bez tam signāla formu izkropļo dažādi augstfrekvences un impulsveida traucējumi, kurus rada sadzīves un rūpnieciskā tehnika. Lai šie traucējumi nenokļūtu datorā, barošanas bloka ieejā izveido traucējumu filtru – dažus augstsprieguma kondensatorus un spoles – droseles. Tad maiņspriegums tiek pārvērsts līdzspriegumā (pēc amplitūdas nemainīgā spriegumā). Šo procesu sauc par maiņsprieguma taisngriešanu. Taisngriezis sastāv no diožu tilta un dažiem lielas elektoietilpības (kapacitātes) kondensatoriem. Tad no šī sprieguma (ap 300V) tiek iegūti vairāki stabilizēti zemāki spriegumi (-12, +12, -5, +5V u.c.). Šo darbu var veikt ar droseles palīdzību – uz speciāla materiāla izveidota gredzena uztīta resna vada. Taču būtiskāko spriegumu stabilizēšanu (parasti 5V kanālam) veic impulsveida stabilizators. Jaudīgs ģenerators formē taisnstūrveida impulsus, kuri atkal tiek taisngriezti – rezultātā iegūtā signāla frekvence nav atkarīga no 220V tīkla sprieguma izmaiņām. Šis spriegums tiek izmantots iegūtā sprieguma kontrolei un, vajadzības gadījumā – korekcijai. Datora darba nodrošināšanai pie ļoti nekvalitatīva tīkla sprieguma, vai īslaicīga sprieguma zuduma tiek izmantoti UPS ( Uninterruptible Power System ), kuri izveidoti atsevišķas ierīces veidā un tiek slēgti starp maiņsprieguma tīklu un datoru.
- Sistēmas plate Sistēmas plate, jeb pamatplate, jeb mātes plate ( Motherboard ) ir datora galvenā sastāvdaļa. Uz sistēmas plates atrodas galvenās datora elektroniskās daļas: mikroprocesors, operatīvā atmiņa, sistēmas un lokālās šinas, kā arī citas palīgmikroshēmas. Parasti pārējās elektroniskās daļas, piemēram, saites elementi ar datu uzkrājēju pievadiem, ar monitoru un citām perifēro iekārtu ierīcēm novietotas uz citām platēm. Tās ievieto uz sistēmas plates atrodošās speciālās paplašinājumu kontaktligzdās ( slotos , jeb portos ). Šīs plates mēdz saukt par meitas platēm . Funkcionālās ierīces, kuras atrodas uz meitas platēm, bieži dēvē par kontroleriem vai adapteriem (piemēram, ievada un izvada portu kontrolieris, grafiskais kontrolieris, faksmodema karte, tīkla karte), bet pašas meitas plates - par paplašinājuma platēm . Pielikums interesentiem. 1995. gada vasarā firma Intel izstrādāja jaunu standartu personālo datoru pamatplatēm - ATX. Svarīgākās izmaiņas. Procesors ir pārvietots tālāk no paplašinājuma spraudņiem, lai ļautu tajos brīvi novietot pilna garuma paplašinājuma kartes jeb adapterus. Pamatplatē ir integrēti disku kontrolleri, kas novietoti tuvāk disku iekārtām, līdz ar to samazinot nepieciešamo kabeļu garumu. Pamatplatē ir integrēti ievadizvades porti: paralēlais, seriālie un PS/2. Ar vienu ventilatoru var dzesēt visu datoru, ieskaitot barošanas bloku un procesoru. Ērtākā pozīcijā atrodas atmiņas moduļu vieta. Izmantots tikai viens barošanas sprieguma padeves spraudnis, kurā papildus ir spriegums 3,3V shēmām. ATX sistēmplašu izmēru standarts ir 12 x 9,6 collas. Bieži tiek piedāvātas Mini ATX sistēmplates – to izmēri 11,2 x 8,2 collas. Izvēloties mātes plati, ieteicams piegriezt vērību čipsetu (ChipSet) ražotāju firmai. Čipsets ir mikroshēmu komplekts, kas atrodas uz sistēmplates un nodrošina procesora datu apmaiņu ar ārējām iekārtām. Tāpat vērība jāvelta iespējām veiksmīgi pievienot jaunas paplašinājuma plates. Kā norma uzskatāma USB un AGP portu esamība. Tā kā sistēmplates galvenā funkcija ir “uzbūvēt tiltus” starp ierīcēm, tad čipsetu galvenās sastāvdaļas dažkārt arī sauc par “tiltiem”. Katrs no diviem jebkurā čipsetā esošiem “tiltiem” ir speciāla mikroshēma. Katram no tiem ir savs uzdevums. “Ziemeļu” tilts saista centrālo procesoru ar operatīvo atmiņu un videošinu AGP. Savukārt “dienvidu” tilts atbild par darbu ar PCI šinu un visām datoram pieslēgtajām perifērajām ierīcēm. (skat. nākošā slaidā.)
- AE23 FC-PGA s istēmas plate Viena no tipiskām sistēmas platēm, kura uztur ATX specifikāciju . Šaurākā nozīmē mēdz teikt – ATX formfaktora sistēmplate (formfaktors – nosacījums, kas raksturo galveno mikroshēmu izvietojumu, ierīces fiziskos izmērus un apveidu ). (skat. iepriekšejā slaidā) Pie barošanas bloka konektora tiek pieslēgts barošanas bloks, kurš nodrošina sistēmplates mikroshēmām nepieciešamos barošanas spriegumus – 5V un 12V līdzspriegumu. Šis sistēmplates modelis uztur Pentium III procesorus ar 100/133 MHz sistēmas kopni. Procesors tiek iesprausts soket 370 tipa spraudnī. Lai pievienotu procesora mikroshēmu, nepieciešams tikai to ievietot atbilstošā stāvoklī un nofiksēt, pārvietojot fiksējošo plāksnīti nedaudz uz priekšu. Tā kā ielikšana neprasa papildus spēka pielietošanu, šāda tipa spraudņi tiek saukti par ZIF ( Zero Insertion Force) tipa spraudņiem . Uz sistēmplates izvietoti arī citi mikroshēmu komplekti, jeb čipseti; būtiskākie no tiem ir – Intel 815EP un Intel 82801BA. Cieto disku pievienošanai paredzēti divi E-IDE konektori, kuri katrs spēj uzturēt divas IDE ierīces (vienu Master un vienu Slave ierīci). Pie šiem konektoriem iespējams pievienot arī ATAPI ierīces – CD-ROM, CD-R, CD-RW un LS-120. Diskešu ierīces pievienošanai paredzēts viens Floppy konektors. Serial ATA interfeisu konektori jaunā tipa cieto disku pieslēgšanai šai sistēmplatei nav paredzēti. Uz sistēmplates izvietoti trīs DIMM sloti operatīvās atmiņas pievienošanai (168 kāju PC SDRAM atmiņas moduļiem, kuri paredzēti darbināt ar 100 MHz vai 133 MHz frekvenci) ar kopējo atmiņas apjomu līdz 512 MB. Uz sistēmplates izvietoti seši 32 bitu PCI sloti dažādu palīgplašu, jeb meitas plašu pievienošanai piem., tīkla kartei, kvalitatīvākai skaņas kartei. Arī viens 32 bitu AGP slots paredzēts palīgplates pievienošanai – visbiežāk tur tiek sprausta video karte – jaudīgāka nekā sistēmplatē esošā, piem., kāds 3D akselerators. Uz sistēmplates izvietots arī viens CNR ( Communication/Network Riser ) slots – tas paredzēts LAN, DSL, USB, audioiekārtu un modemu pievienošanai. Ārējo iekārtu pieslēgšanai paredzēti četri USB porti, no kuriem divi USB konektori atrodas uz sistēmplates aizmugures paneļa (USB1 un USB2). Turpat atrodas arī tastatūras un peles PS/2 tipa spraudņu konektori, divi seriālā porta DB9 tipa konektori (COM1 un COM2) un viens paralēlā porta DB25 tipa konektors. Vēl uz aizmugures paneļa atrodas arī iebūvētās skaņas kartes konektori – Line-In/Line-Out/Mic-In spraudņi, kā arī Game/MIDI konektors.
- Sistēmplate K7N420 Pro (MS-6373) Zināmu izplatību iegūst integrētās sistēmplates – tajās bez pamatmikroshēmām izvietotas arī specializētās video un skaņas trakta darbināšanai paredzētās (dažkārt saka – iebūvēta video karte un skaņas karte). Sistēmplates ražotājfirma – Taivanas kompānija Microstar, šajā produktā ieviesusi daudzas jaunas tehnoloģijas. Tajā integrēta tīkla karte, salīdzinoši kvalitatīva skaņas karte un pietiekoši jaudīgs 3D akselerators. ATX formfaktora sistēmplate paredzēta spraudnī Socket A ievietojamiem firmas AMD procesoriem Duron un Athlon. Sistēmas kopnes iespējamās frekvences 66/100/133 MHz . Uz sistēmplates izvietoti pieci 32 bitu PCI sloti, viens 32 bitu AGP slots, kā arī viens CNR slots. Ārējo iekārtu pieslēgšanai uz sistēmplates aizmugures paneļa paredzēti divi USB porti (komplektā līdzi nāk plāksne ar vēl diviem USB spraudņiem un četrām gaismas diodēm ( D-Bracket ) sistēmas stāvokļa vizuālai kontrolei). Virs tiem izvietota RJ-45 ligzda datora pievienošanai LAN tīklam (10/100Base-T Ethernet/Fast Ethernet). Turpat atrodas arī tastatūras un peles PS/2 tipa spraudņu konektori, viens seriālā porta DB9 tipa konektors (COM1), viens paralēlā porta DB25 tipa konektors un VGA spraudnis monitora pievienošanai. Vēl uz aizmugures paneļa atrodas arī iebūvētās skaņas kartes konektori – Line-In/Line-Out/Mic-In spraudņi, kā arī Game/MIDI konektors. Neskatoties uz to, ka skaņas karte spēj dekodēt audio signālus Dolby Digital 5.1 režīmā, audio blokam ir tikai viena lineārā izeja (Line-Out), taču komplektā klāt nāk plāksne ar SPDIF spraudni, kas ir vienīgā iespēja pieslēgt 5.1 sistēmas.
- Sistēmplate K7N420 Pro turpinājums Uz sistēmplates izvietoti trīs DIMM sloti operatīvās atmiņas pievienošanai (SDRAM PC100/133 atmiņas moduļiem, vai arī DDR SDRAM PC1600/2100) ar kopējo atmiņas apjomu līdz 1,5 GB un datu pārraides maksimālo ātrumu 4,2 GB/s. Šos parametrus nodrošina IGP mikroshēma ( nForce Integrated Graphics Processor ). Tajā atrodas procesora GeForce2 grafiskā daļa, tātad pietiekoši jaudīga patreiz pieejamo videospēļu darbināšanai. Mediju/komunikatīvā procesora lomu veic otra kompānijas nVIDIA nForce mikroshēma MCP ( nForce Media and Communications Processor ), kurā ietilpst audio datu apstrādes bloks APU ( Audio Processing Unit ), kurš tad arī uztur Dolby Digital 5.1 režīmu. Tajā realizēta arī sešu USB portu, specifikācijas ATA/100, modema 56K, tīkla 10/100 Ethernet kontrolera un HomePNA kontrolera uzturēšana. Lai nodrošinātu nepārtrauktu datu plūsmu tīklā, pielietota tehnoloģija StreamThru . Sistēmas ātrdarbības palielināšanai datu apmaiņai starp galvenajām mikroshēmām pielietota ātrdarbīgā šina HyperTransport. Patlaban kompānija nVIDIA ražo vairākus sistēmas mikroshēmu komplektus nForce. Tos var atšķirt pēc indeksa. Modeļi, kuri apzīmēti ar cipariem 420, aprīkoti ar 128 bitu divkanālu atmiņas kontrolieri IGP-128. Komplekti ar indeksu 220 sevī ietver vienu 64 bitu atmiņas kontrolieri IGP-64. Burts D čipseta marķējumā norāda Dolby Digital 5.1 kodējuma aparātnodrošinājumu. Mikroshēmu komplekts ar indeksu 415 atšķiras no modeļa 420 ar to, ka tajā izmantots SPP ( nForce System Platform Processor ), kurā nav integrēta grafiskā daļa. Tas ļauj sistēmplates īpašniekiem pašiem pievienot jebkādas videokartes, ja neapmierina sistēmplates esošā.
- Sistēmplate s ar iebūvētiem grafiskajiem procesoriem Aizvien biežāk tiek piedāvātas sistēmplates ar iebūvētiem grafiskajiem procesoriem. Tās varētu derēt tiem, kas strādā galvenokārt ar ofisa programmām. Iegūtā sistēma ir sabalansēta, tajā novērstas aparatūras nesavietojamības problēmas. Diemžēl, ja vēlāk rodas vēlēšanās iegādāties jaudīgāku videokarti, sistēmplatē iebūvētais grafiskais procesors tur arī paliks – izņemt un ielikt to citai sistēmai nevarēs. Vēl bēdīgāk, ja šī videosistēma iziet no ierindas – tātad jāizvēlas sistēmplate ar garantētu stabilitāti. Ja paredzēta jaudīgākas video kartes pievienošana, nepieciešams izvēlēties sistēmplati ar AGP portu. Ieteicams pievērst vērību arī operatīvās atmiņas tipam, kādu spēj nodrošināt attiecīgā sistēmplate.
- Sistēmplate s ar iebūvētiem grafiskajiem procesoriem turpinājums Tāpat pietiekoši nozīmīgi noskaidrot perifērijas ierīču pieslēgšanai paredzēto slotu veidus un to skaitu . Nepietiekams to skaits var radīt zināmas neērtības datora turpmākajā ekspluatācijā – vēloties pieslēgt jaunas ierīces. Ja paredzēts darbs lokālajā datortīklā (LAN), vai internetā, noderīgs var izrādīties tīkla adapteris.
- Sistēmplate s ar iebūvētiem grafiskajiem procesoriem Čipsetu tehniskie parametri Visi tabulā aplūkotie čipseti uztur IDE ierīču interfeisu ATA/100, AGP porta specifikāciju 4x. Audio ierīču darbināšanai tiek izmantots interfeiss AC’97 , izņemot nVIDIA nForce, kura čipseti uztur Dolby Digital. Sistēmplate ar nVIDIA nForce čipsetiem tika aplūkota iepriekš. Tagad par Intel grafiskajiem čipsetiem i845G un i845GL. i845G paredzēts darbam ar Pentium 4 procesoru un uztur sistēmas šinas ar frekvencēm 400 un 533MHz. Lai sasniegtu optimālo ātrdarbību tajā izmantota 256 bitu iekšējā šina. Realizēta 32 bitu krāsu kodēšana. Jaunā arhitektūra Intel Extreme Graphics ietver četras būtiskākās tehnoloģijas. Pirmā ir zonālās renderēšanas tehnoloģija, kura nodrošina atmiņas apakšsistēmas efektīvu izmantošanu. Viss kadru buferis tiek sadalīts atsevišķās zonās, kurās tad arī notiek renderēšanas process. Dinamiskās videoatmiņas tehnoloģija ļauj elastīgi un operatīvi izmantot līdz 64MB sistēmas atmiņas darbam ar grafiskajiem pielikumiem. Līdz 8MB caur BIOS var tikt atvēlēti iebūvētā kontroliera vajadzībām, bet atlikušais atmiņas apjoms tiek izmantots pēc operētājsistēmas pieprasījuma atbilstoši nepieciešamībai. Tiklīdz šāda nepieciešamība vairs nav, atmiņa tiek atbrīvota. Ātrās pikseļu renderēšanas tehnoloģija spēj uzlabot trīsdimensionālo attēlu vizuālo kvalitāti, nezaudējot ātrdarbību. Tā pieļauj vienlaicīgu 2D un 3D operāciju izpildi pārklājošā režīmā. Darbības laikā tiek izmantota astoņkārtīga datu kompresija, kas ļauj jūtami ekonomēt atmiņas apakšsistēmas resursus. Atmiņas intelektuālās izdalīšanas tehnoloģija satur trīs galvenos elementus. Tā paredz atmiņas zonālo adresāciju, ekrāna buferu izmantošanu un datu dinamisku vadību piekļuvei pie atmiņas. i845GL ir iepriekšaprakstītā čipseta vienkāršots variants. Tas neuztur sistēmas šinas ar frekvenci 533MHz.
- 3D akselerātori Lietojot dažādus grafiskos pielikumus, centrālais procesors aizņemts ne tikai ar pamatdarbu, bet arī grafisko komandu izpildi attēla formēšanai. Kartēs – paātrinātājos ir atsevišķs procesors (vai grafiskais kontrolieris), kurš nodarbojas ar attēla formēšanu, tādējādi atslogojot centrālo procesoru. Tas veido un izzīmē ģeometriskās figūras, aizpilda tās ar nepieciešamo krāsu vai tekstūru, veic ekrāna pārvietošanu un ekrāna fragmentu kopēšanu. Vislielākie datu apjomi jāapstrādā veidojot 3 dimensionālus attēlus – tas arī ir šo karšu (3D akselerātoru) galvenais darbs. Šādas sistēmas var būt izveidotas atsevišķu montāžas plašu veidā (piespraužamas caur AGP slotu), bet var būt arī mazāk jaudīgas un iebūvētas sistēmplatē (skat. iepriekšējos slaidus). Svarīgākie 3D akselerātoru parametri ir procesora takts frekvence, videoatmiņas apjoms un tips. Režīma AGP 4x un 32 bitu krāsu kodējuma atbalsts, spēļu dažādu specefektu uzturēšana vairāk uzskatāma kā papildus luksus, nevis kā dzīves nepieciešamība. Dažiem lietotājiem nozīmīgi, lai karte spētu uzturēt video signāla vai televīzijas signāla ieeju un izeju, vai arī lai būtu DVD formāta atbalsts, vai (šķidro kristālu monitoriem) ciparu signāla (DV) izeja. 3D akselerātoru tirgū atzīta ir Taivānas kompānija SiS, bet divas vadošās kompānijas ir ATI un nVIDIA. Kompānijas nVIDIA ražotās 3D akselerātoru mikroshēmas GeForce4 iedalāmas 3 grupās, no kurām divas paredzētas galda datoriem. Pirmā GeForce4 Ti izveidotas uz jaudīgāka procesora, kurš iepriekš bija pazīstams kā NV25. Šajā grupā iekļauti trīs modeļi GeForce4 Ti 4200, GeForce4 Ti 4400 un GeForce4 Ti 4600. Otrā grupā GeForce4 MX izveidotas uz mazāk jaudīga procesora, kurš iepriekš bija pazīstams ar darba nosaukumu NV17. Šajā grupā ietilpst GeForce4 MX420, GeForce4 MX440 un GeForce4 MX460. Modernās GeForce4 Ti grupas procesori ir GeForce3 turpinājumi. Procesori tiek ražoti pēc 0,15 m tehnoloģijas. Tajos tiek izmantoti četri pikseļu konveijeri ar diviem tekstūru blokiem katrā. Pielietota arhitektūra Engine II – pikseļu un un virsotņu šeideri, telpiskās tekstūras, ar kuru palīdzību tiek iegūti specifiski un visai oriģināli grafiskie efekti, piem., iespējams iegūt dzīvnieku vilnas attēlojumu, kas ļoti tuvs dabiskajam. Vēl nesen šo problēmu risināja ar pārlases metodi, kura nebūt nav jaudīga. Pilnekrāna izlīdzināšanai izmantota Accuview tehnoloģija. Tagad paralēli pierastajai supersamplēšanai var tikt pielietota multisemplēšana (HRAA). Šī metode ļauj novērst ievērojamo attēla izvades ātruma uz ekrānu kritumu, ieslēdzot pilnekrāna izlīdzināšanu. Lai palielinātu ātrdarbību, pielietota uzlabota videoatmiņas arhitektūra Lightspeed Memory II . Darbam ar datiem tajā izmantots kontrolieris, kurš sastāv no četriem atsevišķiem apakškontrolieriem, kas ļauj paātrināt scēnu aprēķinu veikšanu (paralēlie aprēķini). Tehnoloģija nView , kas ir aparatūras un programmu komplekss, ļauj izvadīt attēlu vienlaicīgi uz vairākiem displejiem – analogajiem un ciparu monitoriem, vai televizoriem. Pievērsta liela uzmanība attēla apstrādes kvalitātes uzlabošanai. Speciālais HDVP (High-definition video processor) procesors ļauj iegūt kvalitatīvu pilnekrāna DVD filmu un televīzijas programmu attēlojumu – realizēts kustību kompensācijas aparātu atbalsts. GeForce4 MX grupas procesori strādā ar samazinātu frekvenci un tiem ir divi (nevis četri) renderēšanas konveijeri. Tajos arī tiek izmantots 128 bitu DDR atmiņas interfeiss, bet neuztur InfiniteFX II tehnoloģiju, kuras pirmā versija bija izmantota jau GeForce3 procesoros. Šie procesori vairāk atgādina uzforsētus GeForce2 MX, nekā to tuvākos radiniekus GeForce4 Ti. Taču tajos labi realizēts multimēdiju funkciju un video apstrādes atbalsts (par to parūpējas Video Processing Engine VPE). Šajā ziņā tie neatpaliek no Geforce4 Ti. Populārākie no kompānijas ATI ražotajiem procesoriem ir divi: Radeon 7500 un Radeon 8500 saimes. Jaudīgāki un ar pilnīgākām funkcijām apveltītie ir Radeon 8500 saimes procesori. Tie tiek ražoti pēc 0,15 m tehnoloģijas. Renderinga bloks Pixel typestry II sevī ietver četrus renderēšanas konveijerus ar iespējām vienas takts laikā uzklāt divas tekstūras. Procesora kodola un atmiņas moduļu takts frekvence 275 MHz. Efektīvā frekvence darbam ar DDR moduļiem, šādā gadījumā dubultojas. Atmiņas interfeisa platums ir 128 biti. Vienkāršotā šo procesoru versija, kura tiek apzīmēta ar burtiem LE (Lite Edition) ir ar samazinātu atmiņas frekvenci 250 MHz. Radeon 8500 aparātu līmenī uztur ģeometriskās pārveidošanas un apgaismojuma aprēķinus, arī ārpus ekrāna izejošo virsmu atšķelšanu. Tas tiek panākts ar Charizma engine II palīdzību. Jauninājums Hyper Z II ļauj samazināt prasības pret atmiņas apakšsistēmas caurlaides spēju. 128 bitu atmiņas šina sadalīta divos 64 bitu kanālos. Tehnoloģija Smartshader ļauj izmantot visu DirectX 8.1 potenciālu, lai palielinātu tekstūru un apgaismojuma reālismu. Smoothvision realizē uzlabotu antialiasinga shēmu. Izvadītas attēls iegūst pabeigtāku izskatu un tas notiek bez sevišķas ātrdarbības krišanās. Izlīdzināšanai var izmantot līdz 16 samplēšanas režīmiem un pielietot 16 samplus uz vienu pikseli. Firmas izstrādne Truform ļauj trīsdimesiālos attēlus ieraudzīt ar pilnīgākām kontūrām, tuvinot tos tādiem, kādus tos redzam kino. Augstāks kārtas virsmas tiek iegūtas pielietojot N-Patches . Tā, izmantojot trijstūru virsotņu tabulu informāciju, veido aprakstāmās informācijas līklīniju virsmas tīklu. Firmas ATI tehnoloģija Hydravision ļauj uzturēt divu monitoru izvadu. Pieslēgt var parastos CRT displejus, šķidro kristālu paneļus vai televizorus. Visi ATI procesoriem ir ļoti labs video un DVD atbalsts. Bez kustības kompensācijas režīma tie uztur arī apgriezto Furjē transformāciju. Jaunajā čipā realizētā Video Immersion II tehnoloģija jaunā apstrādes algoritma dēļ nodrošina augstāku video attēlošanas kvalitāti. Specālais čips Rage Theater ir viens no sistēmas elementiem, kurš ļauj nodrošināt attēla augstu kvalitāti video izejā. Radeon 7500 grupas produkti ir Radeon 8500 saimes vienkāršotas versijas. Tajos tiek izmantoti divi renderēšanas konveijeri ar iespējām vienas takts laikā uzklāt trīs tekstūras uz vienu pikseli. Uztur atstrādātās tehnoloģijas Charisma Engine, Hyper Z, Pixel Tapestry, Video Immpression . Iztrūkst jaunās tehnoloģijas – Truform, Smartshader, Smoothvision . Toties Radeon 7500 saimes produktiem ir divi Randac, kas uzlabo attēla kvalitāti strādājot ar diviem monitoriem. Kanādas kompānija Matrox izstrādājusi grafisko procesoru Parhelia-512. Tas veidots pēc 0,15 m tehnoloģijas un sastāv no 80 milj. tranzistoru. 256 bitu DDR atmiņas interfeisa izmantošana ļauj nodrošināt augstu 20 GB/s caurlaides spēju. Kopējais atmiņas apjoms var būt 256 MB. AGP portam paredzēts 4x un 8x režīmu atbalsts. Tajā ir divi Ramdac, četri 128 bitu virsotņu šeideru moduļi. Kopā ar iespēju vienā taktī uzklāt četras tekstūras tas jūtami uzlabo ātrdarbību. Summārais 36 pakāpju šeideru masīvs izveidojas no četrām programmējamo tekstūru stadijām un piecām stadijām programmējamo pikseļu šeideru katrā no četriem pikseļu konveijeriem. Pilnībā savietojams ar DirectX 8.1. Grafikas augstā kvalitāte panākta ar vairāku tehnoloģiju palīdzību: 10-bit GigaColor, UltraSharp Display Output, 64 Super Sample Texture Filtering, Glyph Antialiasing, 16x Fragment Antialiasing (FAA-16x) . Procesorā Parhelia katrai krāsas komponentei izmantoti 10 biti pierasto 8 bitu vietā – tas ļauj precīzāk attēlot krāsas, rezultātā uz ekrāna ļaujot attēlot vairāk par 1 miljardu krāsu. Vienā taktī dinamiski var būt izvietoti 64 tekstūras sampli. Tas ir pirmais grafiskais procesors, kurā pielietots aparātu teksta un šriftu antialiasinga (izlīdzinājuma) paātrinājums pie pilnas gamma korekcijas. 16 samplu antialiasings ļauj ievērojami uzlabot trīsdimensionālo teksturēto objektu kvalitāti datorspēlēs. Tiek uzturēts arī pilnekrāna izlīdzināšanas režīms 4x. Procesora augstais ražīgums tiek panākts ar četru elementu palīdzību: 512 bitu GPU , Quad DX9 Vertex Shader Array, Quad Texturing, 36 Shader Array . Pie Parhelia raksturīgām iespējām pieskaitāmas: Hardware Displacement Mapping (HDM), Surround Gaming, DualHead-HighFidelity, TripleHead Display MOde, PC-Theater DVD Playback, Matrox PowerDesk-High Fidelity (HF) . DirectX 9 parādīsies jaunās HDM tehnoloģijas atbalsts, kas ļaus dinamiski attēlot augsti precīzus trīsdimensionālos objektus ar nobīdes karšu palīdzību (Displacement Mapping). Spēļu entuziasti iegūs iespēju izvadīt attēlu vienlaicīgi uz trīs ekrāniem. Izmantojot divus vienādus displeja kontrolierus – divus 400 MHz 10 bitu Ramdac, 10 bitu TV kodētāju un divas 165 MHz DVI izejas Parhelia ļauj dabūt vienlaicīgi divus augsti kvalitatīvus attēlus 2048x1536x32 bitu analogajā izvadā, vai 1920x1200x32 bitu izmantojot ciparu izejas. Izmantojot speciālu trešo Ramdac rodas iespēja attēlu izstiept par trīs displejiem ar izšķirtspēju 3840x1024x32 biti.
- Skaņas kartes Skaņas karti izmanto skaņu ievadīšanai no magnetofona, mikrofona vai citām ierīcēm, pārkodēšanai, mūzikas instrumentu, skaņu sintēzei, kā arī kodēto signālu pārveidošanai, lai tos varētu atskaņot akustiskajās sistēmās vai austiņās. Lai arī tiek piedāvāts plašs vienkāršo skaņas karšu klāsts, tām visām ir ļoti līdzīga struktūra un galvenie bloki. Piemēram, vienkāršākā viena kristāla skaņas karte Edison Gold 16 izveidota uz mikroshēmas ESS 1688 vai 1868 bāzes. Šī mikroshēma sastāv no trijiem savstarpēji funkcionāli nesaistītiem blokiem: cipariskais trakts, kas nodrošina analogā skaņas signāla pārveidošanu cipariskajā un atpakaļ un nodarbojas ar ciparu plūsmas apmaiņu starp centrālo procesoru vai datora operatīvo atmiņu; muzikālais sintezators, kas veidots pēc frekvenču modulēšanas (FM) principa un izpildīts atbilstoši standartam OPL3; analogais mikseris, kurš samaisa iepriekšējo divu bloku signālus, kā arī no kartes mikrofona un lineārās ieejas nākošos signālus. Skaņas karšu kvalitāti var novērtēt, klausoties to darbību. Ja nav saklausāmi blakustrokšņi un skaņas kvalitāte lietotāju apmierina, var uzskatīt, ka iegādāta klausītāja muzikālajai gaumei atbilstoša skaņas karte. Būtiski, protams, ar kādām akustiskajām sistēmām iegūtā skaņa tiek klausīta. Tipiskās datora akustiskās sistēmas bez šaubām nespēj atspoguļot to skaņas kvalitāti, kādu spēj nodrošināt pat iebūvētās skaņas kartes. Pastāv arī daži svarīgi skaņu karšu tehniskie parametri, kurus būtu vēlams ņemt vērā. Signāla/trokšņa attiecība ( SNR – Signal to Noise Ratio ) norāda attiecību starp derīgo signāla līmeni un trokšņu līmeni. To mēra decibelos (dB). Jo lielāka ir šī attiecība, jo kvalitatīvāka skaņas karte. Pie tam attiecības atšķirība par katriem 3 dB nozīmē dubultu signālu jaudu attiecību. Ja SNR mazāka par 80 dB, tad to spēj uztvert praktiski katra klausītāja auss. Piemēram, skaņas kartei Creative Sound Blaster Audigy Player tā ir 89 dB, Creative Sound Blaster Live! 5.1 Digital tā ir 83 dB, bet MediaForte Theatre x-Treme 5.1 tā ir 56 dB. Pēdējās pieminētās kartes SNR attiecība ir pat sliktāka nekā iebūvētajām skaņas kartēm. Kopējie harmoniskās kropļojumi ( THD – Total Harmonic Distortion ) norāda signāla formas izmaiņas pārraides iekārtā. Tie spēj būtiski izmainīt skaņas kvalitāti. Šo parametru izsaka procentuāli. Jo mazāks ir procentuālais rādītājs, jo skaņa ir tīrāka – kvalitatīvāka. Šī parametra izmaiņas klausītājam ir grūtāk konstatēt. Jo klausītājam ir labāka muzikālā dzirde, vai tas ir vairāk klausījies kvalitatīvi atskaņotu mūziku, t.i., izkopis savu dzirdi, jo jūtīgāk tas spēj atšķirt THD izmaiņas. Piemēram, skaņas kartei Creative Sound Blaster Audigy Player tā ir 0,0016%, Creative Sound Blaster Live! 5.1 Digital tā ir 0,0047%, bet MediaForte Theatre x-Treme 5.1 tā ir 0,15%. Pēdējās pieminētās kartes vājais THD rādītājs spēj sabojāt skaņas baudīšanu pat “netrenētam cilvēkam”.
- Skaņas diskretizācija un kvantēšana Signāls, kas tiek padots skaņas kartes ieejā no magnetofona vai mikrofona ir analogā formā, jeb formātā. Taču dators prot strādāt tikai ar cipariskā formā pārveidotu signālu. Pārveidojot analogo skaņu ciparu datu plūsmā ACP (analogi – cipariskais pārveidotājs) tūkstošiem reižu sekundē mēra signāla līmeni. Jo biežāk signāls tiek mērīts, jo augstāka skaņas ciparošanas kvalitāte – iegūtā cipariskā informācija tuvāk atbilst oriģinālajam signālam. Mērījumu frekvence tiek saukta par diskretizācijas frekvenci ( Sampling Rate ) . Lai iegūtu skaņas kompaktdiska cienīgu kvalitāti, nepieciešams signālu mērīt vismaz 44100 reizes sekundē. Tātad signāla diskretizācijas frekvencei jābūt vismaz 44,1 kHz. Izmērīto signālu var pierakstīt astoņu bitu skaitļa veidā (desmitnieku skaitīšanas sistēmā tas būtu ar skaitļiem no 0 līdz 255), sešpadsmit bitu skaitļa veidā (no 0 līdz 65535) un vēl precīzāk. Bitu skaits, kas tiek izmantots iegūto datu pierakstam tiek saukts par kvantēšanas līmeni. (Līdzīgi rīkojas arī attēla krāsu aprakstīšanai.) Jo vairāk bitu tiek izmantots signāla kvantēšanai, jo iegūtā cipariskā informācija kvalitatīvāka – tuvāka oriģinālajam signālam. Piemēram, ja tiek izmantota 8 bitu kodēšana, ACP pamanīs signāla izmaiņu tikai tad, ja signāla amplitūda izmainīsies vismaz par 1/256 no savas maksimālās vērtības, savukārt 16 bitu kodēšanā – ja par 1/65536. Lai iegūtu skaņas kompaktdiska cienīgu kvalitāti, nepieciešama vismaz 16 bitu kvantēšana.
- Veiksmīgi parametri Ja vēlamies ierakstīt skaņu no kāda ārējā skaņas avota, tas jāpieslēdz atbilstošajai skaņas kartes ieejai (mikrofons – ieejai Mic In, magnetofons vai cita skaņas atskaņošanas ierīce – ieejai Line In). Atkarībā no muzikālā priekšnesuma jāizvēlas atbilstoša skaņas diskretizācijas frekvence un skaņas kvantēšanas līmenis. Muzikāliem ierakstiem vēlams izvēlēties 42,1 kHz diskretizācijas frekvenci ar 16 bitu kodēšanu.
- Neveiksmīgi parametri Muzikāliem ierakstiem vēlams izvēlēties 42,1 kHz samplēšanu ar 16 bitu kodēšanu. Izvēloties zemāku diskretizācijas frekvenci, augstākas frekvences skaņas var netikt pietiekoši labi atspoguļotas – to svārstības var tikt nepamanītas, līdz ar to arī nenokodētas. Ja lieto zemāku bitu kodēšanu, var tikt neatspoguļotas pietiekoši mazas skaņas amplitūdas izmaiņas. Rezultātā netiek iegūts sākotnējai skaņai atbilstošs atveids – iegūtā skaņa tiek izkropļota.
- Mikroprocesori Intel Svarīgākā mātes plates sastāvdaļa ir mikroprocesors , jeb centrālais procesors ( CPU – Central Processor Unit ). Tā ir superliela integrālā mikroshēma, kura spēj veikt centrālā procesora funkcijas. CPU regulē, pārvalda un kontrolē darba procesu. Lai atslogotu tā darbu, aizvien biežāk dažādas palīgmikroshēmas izpilda daļu no CPU uzticētajiem pienākumiem. Integrācijas pakāpi nosaka mikroshēmā realizēto tranzistoru skaits. Piemēram, procesorā i80286 bija realizēti 130 tūkstoši tranzistoru, Pentium II mikroprocesorā - 7,5 miljoni, bet Pentium 4 mikroprocesorā – 55 miljoni. Galvenais mikroprocesora raksturlielums ir tā darba frekvence. Jo ciešāk procesora kristālā savietoti tranzistori, jo ātrāks ir procesors. Pentium 4 procesorā tranzistori izvietoti 0,13 mikronu (mēdz teikt – realizēta 0,13 mikronu tehnoloģija) attālumā cits no cita, kas ļauj tos darbināt ar takts frekvencēm līdz 2 GHz. Tā kā katrā taktī (2 GHz procesoram tādu ir 2000 miljoni sekundē) tiek padarīts kāds noteikts darba daudzums, tad procesori ar lielāku takts frekvenci darbu veic ātrāk. Taču arī procesora arhitektūra ( veids , kā tas apstrādā datus) spēj ietekmēt datora ātrdarbību. Var likt procesoram veikt komandas citu pēc citas, bet iespējams arī daļu no tām mēģināt pildīt vienlaicīgi. Vairāku instrukciju apstrādes konveijeru pielietošana ļauj vienlaicīgi pildīt vairāk nekā vienu instrukciju. Šādu vienlaicīgi izpildāmu komandu gadījumā procesora ātrdarbība vairs nav viennozīmīgi noteikta ar tā takts frekvenci. 200 2 . gadā tirgū parādījās pēc 13 mikronu tehnoloģijas veidotais Pentium 4 procesors (ar segvārdu Northwood), kurš sastāvēja no 55 miljoniem tranzistoru. Tā kā kristāla laukums 146 mm 2 , tad katra tranzistora izmēru var uzskatīt ap 6 nanometri. Tranzistori savstarpēji savienoti ar ļoti tieviem vara vadiņiem, kuru kopgarums nepārsniedz 3 km. Tā otrā līmeņa keš ( Cache ) atmiņas apjoms 512 kB, kas ir divas reizes lielāks nekā tā priekšgājējam – procesoram Pentium 4 Willamette. Iespraušanai sistēmplatē tiek izmantots spraudnis Socket 478. Procesora mikroarhitektūra tam garantē lielas perspektīvas – maksimālā takts frekvence teorētiski spēj sasniegt 10 GHz.
- Mikroprocesori AMD 2002. gada jūnijā firma AMD paziņoja par savu produktu Athlon XP 2200+ uz Thoroughbred bāzes. Reālā procesora takts frekvence ir 1800 MHz, kas reitingā marķēta kā 2200+. Pēc 0,13 mikronu tehnoloģijas veidotā kristāla laukums 80 mm 2 un tas sevī ietver 37,2 miljonus tranzistoru. Pirmā līmeņa keš apjoms 128 kB, otrā līmeņa keš apjoms 256 kB. Gada beigās paredzēts izlaists modelis Barton ar indeksu 2600+, kura keš apjoms būs divas reizes lielāks – 512 kB. Visiem Athlon XP procesoriem der sistēmplates ar spraudņiem Socket A. Tehniskais risinājums Hardware Data Prefetch ļauj XP procesoram ielādēt datus otrā līmeņa keš pirms šie dati ir pieprasīti. Neskatoties uz laika zaudēšanu, ja ielādējamo datu izvēle izrādījusies nepareiza, šāds risinājums kopumā dod ātrdarbības pieaugumu. Jaunā termiskā diode paredzēta procesora nosargāšanai no pārkaršanas, procesora ventilatora atteikuma gadījumā. 2003. gadā firma plāno veidot jaunas paaudzes procesorus K8 ar segvārdu ClawHammer. Arhitektūra Hammer ietver iespēju paaugstināt procesora takts frekvenci, ātrdarbīgu iekšējo atmiņu, jaunu ievades/izvades tehniku, daudzprocesu datu apstrādi u.c. Jaunajos procesoros tiks izmantota sistēmas šina HyperTransport, kura adaptēta darban gan ar viena, gan daudzprocesoru sistēmām. Šādu šinu jau uztur dažas specializēto mikroshēmu ražošanas firmas, piem., nVIDIA.
- Iekšējā atmiņa Operatīvā atmiņa (RAM) Lai arī datora darbībai visnozīmīgākais ir procesors, tomēr bez datu glabāšanas atmiņā neiztikt. Jo ietilpīgāka atmiņa, jo lielākas un sarežģītākas programmas un vairāk informācijas tajā var uzglabāt. Lielāks uzglabājamās informācijas apjoms ļauj lietotājam dažkārt veikt tādus uzdevumus, kas ar mazāku informācijas apjomu nemaz nebūtu veicami vai arī to izpilde būtu daudz sarežģītāka un ilgāka. Tāpēc bieži programmas vai programmu kompleksa raksturojumā uzrāda programmas darbībai nepieciešamās atmiņas apjomu jeb ietilpību. Būtiska ir arī atmiņas ātrdarbība. Lai izpildītu kādu komandu, tā jāizsauc no atmiņas uz vadības ierīci. Gandrīz katras komandas izpildes laikā kādu informāciju ieraksta atmiņā vai izsauc no tās. Tātad ātrdarbīgāka atmiņa ļauj uzdevumus veikt ātrāk. Ideāli būtu strādāt ar ļoti lielu un ļoti ātrdarbīgu atmiņu. Diemžēl, tādu atmiņu līdz šim izveidot nav izdevies. Tādēļ mūsdienu datoram atmiņa sastāv no divām atšķirīgām daļām. Viena atmiņas daļa veidota ar relatīvi mazu ietilpību, bet lielu darbības ātrumu (t.s. iekšējā atmiņa – parasti runā par operatīvo atmiņu), bet otra - ar lielu ietilpību, bet mazāku atmiņas izmantošanas ātrumu (t.s. palīgatmiņa – cietie diski u.c. līdzīgas ierīces). Iekšējā atmiņa atrodas uz mātes plates. Pastāv divi iekšējās atmiņas veidi: 1) tiešās pieejas atmiņa ( RAM - Random access memory ), kurā var rakstīt un lasīt un kas pēc datora izslēgšanas informāciju zaudē. Daļa no šīs atmiņas tiek saukta par operatīvo atmiņu . Tā saņem ievadīto informāciju no ievadierīces un var nodot to citām datora ierīcēm, tai skaitā arī palīg atmiņai. Operatīvajā atmiņā atrodas tās programmas un informācija, kas tobrīd piedalās uzdevuma izpildē. Citu uzdevumu programmas un informācija, kā arī izpildāmā uzdevumā neizmantotās programmas vai informācijas daļa var glabāties palīg atmiņā. Vajadzīgo programmu un informācijas apmaiņa starp operatīvo un palīg atmiņu notiek automatizēti. To nodrošina gan uzdevuma programma, gan sistēmas kopējās vadības programmas. 2) tikai lasīšanai paredzētā atmiņa ( ROM - Read only memory ), kas saglabā savu informāciju arī pēc datora izslēgšanas un tās saturs nav maināms. Šo atmiņas daļu izmanto galvenokārt dažādu datora vadības programmu pastāvīgai uzglabāšanai. Parasti pastāvīgās atmiņas saturu ieraksta datora ražotāji un lietotājs to nevar izmainīt – piemēram BIOS mikroshēmā. Abām šīm atmiņām ir tikai elektroniskie elementi, tās konstruktīvi ir izvietotas mikroshēmās. Palīg atmiņai ir arī mehāniskie elementi un tādēļ tā strādā lēnāk par iekšējo atmiņu.
- Operatīvā atmiņa (RAM) Dinamiskā atmiņa (DRAM) Operatīvās atmiņas parasti tiek veidotas mazu platīšu ar ielodētām mikroshēmām veidā SIMM vai DIMM izpildījumā. SIMM moduļi mēdz būt ar 72 kontaktiem (16 bitu datu šina) (izmantoti visās vecā parauga Pentium platēs). Moduļi DIMM ar 168 kontaktiem (32 bitu datu šina), paralēli 72 kontaktu SIMM moduļiem uzstādīti daudzos jaunākos Pentium datoros. Visbiežāk operativā atmiņa tiek realizēta dinamiskās atmiņas (DRAM – Dynamic RAM) veidā. Nosaukumu tā ieguvusi no tās atmiņas elementu darbības principa. Šos elementus veido mikroshēmās apvienoti no pusvadītāju elementiem radīti kondensatori. Elementā ierakstot loģisko vieninieku, tas uzlādējas, bet ierakstot loģisko nulli – izlādējas. Tā kā elementiem raksturīga lādiņu noplūde, šāda tipa atmiņa var strādāt tikai dinamiskā režīmā. Dinamiskās atmiņas galvenie tipi ir EDO , BEDO un SDRAM . SIMM moduļos sprauž EDO RAM (Extended Data Out Ram) vai BEDO RAM ( Burst EDO ) tipa operatīvās atmiņas. Ar centrālo procesoru tās strādā asinhroni – procesors gaida, kamēr tiek lasīta nākošā datu pakete. DIMM (Dual In-Line Memory Module) moduļos sprauž SDRAM tipa operatīvās atmiņas. Tās strādā sinhroni, bez gaidīšanas cikliem. Katrā darba taktī par atmiņas šinu var tikt pārraidīti līdz 64 datu biti (64 bitu šina). Ja šina strādā ar takts frekvenci 133MHz (specifikācija PC133), datu plūsmas ātrums var sasniegt 1 GB/s. Ja centrālā procesora takts frekvence pārsniedz 1GHz, šis datu pārraides ātrums var izrādīties nepietiekošs. Sistēmplatēs, kuras paredzētas darbināt ar Pentium 4 procesoriem, paredzēta DDR SDRAM , jeb SDRAM-II operatīvās atmiņas klātbūtne. Tajā pielietota DDR (Double Data Rate) tehnoloģija, kura ļauj vienas takts laikā pārsūtīt divas datu paketes, kas ātrdarbību palielina divas reizes. 2002. gadā tika piedāvātas trīs DDR SDRAM specifikācijas – PC1600, PC2100 un PC2700, kas šoreiz norāda atmiņas šinas caurlaides spēju MB/s. Tā kā vienā taktī tiek pārraidīti 2 x 64 biti, jeb 2 x 8 baiti informācijas, takts rekvence iznāk atbilstoši 200, 266 un 333MHz. Pielikum s interesentiem. Lai arī operatīvā atmiņa ir salīdzinoši ātrdarbīga, tomēr tā nespēj nodrošināt procesoru ar nepieciešamo datu plūsmas ātrumu - procesors nevar apstrādāt datus, ja tie vēl nav tam piegādāti. Lai palielinātu datu apmaiņas ātrumu starp centrālo procesoru un operatīvo atmiņu, lieto keš (Cache) atmiņu . Tās atmiņas apjoms ir mazāks nekā operatīvajai atmiņai (256 k B, 520 k B), bet piekļūšanas ātrums lielāks. Tās darbība ir sevišķi efektīva tajos gadījumos, kad procesoram vairākkārt jāstrādā vienā un tajā pašā atmiņas apgabalā. Ja no operatīvās atmiņas ir jānolasa vairāki baiti pēc kārtas, tad pirmajā lasīšanas reizē vajadzīgais atmiņas fragments nonāks kešatmiņā. Ja nākošajā reizē no šīs atmiņas vietas jālasa atkārtoti, tad lasīšana notiks nevis no RAM atmiņas mikroshēmas, bet gan no daudz ātrdarbīgākās kešatmiņas mikroshēmas. Grafiskajiem adapteriem izmanto specifiskas dinamiskās atmiņas VRAM ( Video RAM ), WRAM ( Window RAM ), MDRAM ( Multibank DRAM ), RDRAM ( Rambus DRAM ) vai SGRAM ( Synchronous Graphic RAM ) tipa.
- Sistēmas maģistrāles Datora ātrdarbību nosaka ne tikai procesora un operatīvās atmiņas ātrdarbība. To nosaka arī tās sistēmas parametri, kura veic datu apmaiņu starp procesoru un citām datora ierīcēm. Šo sistēmu parasti sauc par sistēmas maģistrāli – arī par sistēmas šinu (System Bus). Sistēmas maģistrāle konstruktīvi ir izvietota uz sistēmas pamatplates (sistēmplates). Par šo šinu notiek ne tikai datu apmaiņa, bet arī ierīču adresācija un speciālu dienesta signālu apmaiņa. Vienkāršoti tātad sistēmas maģistrāli var iedomāties kā paralēlu vadu kabeli, kurš tiek pievienots katrai iekārtai, kas ir pieslēgta sistēmas maģistrālei. Šim iedomātajam kabelim var izšķirt adrešu &quot;vadus&quot;, datu &quot;vadus&quot; un vadības &quot;vadus&quot;. Katram no šiem vadiem ir platums, jeb caurlaides spēja. Piemēram, ja datu &quot;vadam&quot; ir platums 16 (datoriem ar ISA tipa maģistrāli jeb ar AT arhitektūru), tad tas nozīmē, ka pa šo maģistrāli vienlaicīgi var tikt sūtīti 16 biti. Jo šis platums ir lielāks, jo datu apmaiņa var notikt ātrāk. Tāpat kā procesoram un operatīvajai atmiņai, arī sistēmas maģistrālei ātrdarbība ir atkarīga no tās takts frekvences. Sistēmas maģistrāles ir savienotas sistēmbloka aizmugurē esošajām pieslēgvietām (jeb portiem), pie kurām var pievienot dažādas ierīces. Svarīgs ir ne tikai datu apstrādes ātrums, bet arī ātrums ar kādu dators spējīgs nolasīt vai ierakstīt datus uz diska, izzīmēt attēlu uz monitora. To galvenokārt nosaka paplašinājuma kartēm izmantojamo inerfeisu tipi, kas atšķiras ar datu un vadības maģistrāļu standartu. Veco modeļu personālajos datoros tika izmantoti vairāku veidu interfeisi: PC, ISA, EISA, MCA, VESA – LB, PCI. Modernajiem datoriem tiek izmantoti PCI, AGP, USB, FireWire interfeisi. Piezīmju datoriem izstrādāts interfeiss PCMCIA. PCI ( Peripheral Component Interconnect ) ir firmas Intel izstrādātais standarts. Tas nav atkarīgs no procesora tipa. Tam ir 32 bitu datu maģistrāle ar 33 MHz takts frekvenci un datu pārraides ātrumu 66 - 132 MB/s. Šis interfeiss uzskatāms kā &quot;piebūve&quot; (mezzanine), jo starp mikroprocesora lokālo šinu un PCI atrodas speciāla saskaņošanas &quot;tilta&quot; (bridge) mikroshēma. AGP ( Accelerated Graphics Port ) ir jaunākais standarts. AGP datu pārraides ātrumi: AGP 1x – 266 MB/s, AGP 2x – 533 MB/s, AGP 4x – 1066 MB/s, AGP 8x – 2133 MB/s. USB ( Universal Serial Bus ) ir universāla seriālā tipa šina, kas paredzēta perifēro ierīču pieslēgšanai. Ierīces var slēgt pie atbilstoša USB spraudņa, vai pie ārējā bloka, kuru sauc par USB koncentratoru (USB hub). Atbilstoši standartam šāds koncentrators ļauj pieslēgt līdz 127 ārējām ierīcēm. USB šina uztur Plug&Play tehnoloģiju – pieslēgtā ierīce tiek atpazīta un pieinstalēta automātiski. Informācijas apmaiņas ātrums sasniedz 12 Mb/s. Standarts IEEE 1394 tika izstrādāts uz tehnoloģijas FireWire bāzes. Lokālā seriālā tipa šina spēj pārraidīt datu ar ātrumu līdz 50 MB/s. Šina izmanto parastu 6 vadu kabeli, kurš sastāv no divām dažādiem līniju pāriem takts impulsu un informācijas pārraidīšanai un divām barošanas līnijām. Tā pilnībā uztur Plug&Play tehnoloģiju, ieskaitot karstā pieslēguma (komponentu pievienošana un atvienošana bez sistēmas barošanas atvienošanas) iespēju. Pieslēgtās ierīces drīkst patērēt līdz 1,5A stipru strāvu. Pielikums interesentiem. Datora kopējā ātrdarbība darbībai ar atmiņu (to mēra MB, ko maksimāli iespējams pārsūtīt pa maģistrāli 1 sekundē) ir atkarīga no maģistrāles standartizētā tipa un to galvenokārt iespaido šādi parametri: 1) procesora datu reģistru bitu skaits (Pentium, Power PC procesoriem - 64 biti); 2) maģistrāles datu daļas platums (ISA - 16 biti, VESA, EISA, MCA, PCI , AGP - 32 vai 64 biti); 3) maģistrāles takts frekvence (ISA - 6..8 MHz, ātrums līdz 6 Mb/s, VESA - 25..66 MHz, ātrums 33..160 Mb/s,, EISA 8..33 MHz, ātrums 16,6..125 Mb/s, MCA 4..20 MHz, ātrums 5..160 Mb/s , PCI 25..33 MHz, ātrums 44..234,5 Mb/s , AGP 1x 66MHz, ātrums 266 Mb/s ).
- Maģistrālais interfeiss AGP Patlaban visizplatītākā ir PCI šina, kura pie takts frekvences 33MHz spēj nodrošināt datu plūsmas ātrumu 132 MB/s. Taču pieaugot datu pārraides apjomam ar šādu ātrdarbību nepietiek. Risinājums rasts, izstrādājot standartu AGP ( Accelerated Graphics Port ) – ātrdarbīgu maģistrālo interfeisu. Kā liecina pats nosaukums, tas radīts grafisko karšu (jeb adapteru) pieslēgšanai. Šis interfeiss ietver 32 bitu šinu ar takts frekvenci 66MHz, spējot nodrošināt 2 reizes lielāku datu pārraides ātrumu – līdz 264 MB/s. Grafiskajām kartēm, kuras speciāli paredzētas AGP slotam, datu pārraides ātrums var būt pat līdz 528 MB/s. AGP datu pārraides ātrumi: AGP 1x – 266 MB/s, AGP 2x – 533 MB/s, AGP 4x – 1066 MB/s, AGP 8x – 2133 MB/s.
- Palīgatmiņa Strādājot ar datoru, nepieciešams ne tikai apstrādāt datus, bet arī tos saglabāt. Operatīvajā atmiņā datus glabāt var tikai īslaicīgi un arī glabājamo datu apjoms ir mazs. Tādēļ nepieciešamas ierīces, kas ļautu glabāt programmas un datus ilgstoši un kuru ietilpība būtu iespējami liela. Katrā datorā šāda ierīce ir cietais disks. Viena šāda cietā diska ietilpība jau sasniedz 100 gigabaitus. Mīkstais disks, jeb floppy disks ir ar ievērojami mazāku ietilpību – tipiski 1,4 megabaiti. Šajos diskos dati tiek ierakstīti, magnetizējot datu nesēju. Pie magnētiskās ierakstes diskiem pieskaitāmi arī Bernulli diski – atšķiras tikai ierakstāmās galviņas pozicionēšanas princips. Cita datu ierakstes principa diski ir magnētoptiskie diski. Kompaktdisku nolasītāji izmanto optisko datu nolasīšanas principu (ierakstītāji – atbilstoši ierakstīšanas). Ārēji pieslēdzamas datu glabāšanas ierīces izmanto dažādus ierakstes principus, bet tipiskākās ir ierīces ar elektronisko un magnētisko, retāk magnētoptisko principu.
- Palīgatmiņa Cietie diski (HDD) Tipiskākās ierīces, kas ļautu glabāt programmas un datus ilgstoši un kurām ir liela ietilpība ir cietie diski ( HDD jeb Hard Disk Drive ). Cietais disks satur vienu vai vairākus koaksiālus diskus, kurus griež viens dzinējs. Dzinēja rotācijas ātrums ir aptuveni 5400 apgr./min (jaunākiem modeļiem 7200 apgr./min un pat 10000 apgr./min). Jo lielāks būs šis rotācijas ātrums, jo ātrāk iespējams nolasīt informāciju no diska. Diski izgatavoti no keramikas vai alumīnija precīzi apstrādātām platēm, uz kurām uzklāts magnētiskais pārklājums. Cietā diska galvenā sastāvdaļa ir ierakstes - dzēšanas galviņas. Tās ar speciāla kustīga pozicioniera palīdzību pārvietojas ļoti mazā attālumā (parasti ap 0,13 μm) no diska virsmas. Diska magnētiskais pārklājums līdzīgs magnetofonu lenšu pārklājumam un tas sastāv no ļoti daudziem spontānās magnetizācijas apgabaliem (domēniem). Galviņu radītā ārējā magnētiskā lauka ietekmē domēnu magnētiskie lauki orientējas atbilstoši tā virzienam. Pēc ārējā lauka iedarbības izbeigšanās uz disku virsmas atbilstoši ierakstāmajai informācijai izveidojas paliekošās magnetizācijas apgabali. Diskam griežoties, tie izveido magnētiskos celiņus koncentrisku apļu veidā. Šādu uz visu disku darba virsmām cita virs citu atrodošos celiņu kopumu sauc par cilindru . Visi koncentriskie celiņi sadalīti lokos, kurus sauc par sektoriem . Datu apmaiņai starp cieto disku un kontrol i eri lieto vairākus standartus: IDE (ATA), SCSI, EIDE (ATA-2). Pielikums interesentiem. Cieto disku galvenais raksturojošais parametrs ir tā ietilpība. Parastiem ikdienas lietojumiem var pietikt ar 2 0 GB cieto disku, bet strādājot ar multimēdijiem derētu vismaz 40 vai 6 0 GB. Pieaugot lietojamo programmu apjomam, rodas arī nepieciešamība pēc vēl ietilpīgākiem diskiem. Svarīgs cietā diska parametrs ir arī piekļūšanas datiem ātrums un datu nodošanas ātrums. Piekļūšanas ātrumu datiem galvenokārt nosaka disku fiziskie parametri, kurus raksturo ar vidējo meklēšanas laiku, disku griešanās ātrumu, iekšējiem un ārējiem datu pārraides ātrumiem, kešatmiņas apjomu. Vidējais meklēšanas laiks. Lai nolasītu kārtējo informācijas porciju, nepieciešams zināms laiks magnētiskajai galviņai pārvietojoties no esošā stāvokļa uz jauno vietu, kur šī informācija glabājas. Katrā konkrētā situācijā šis laiks ir atšķirīgs, jo to nosaka attālums, par kādu galviņai jāpārvietojas. Laiks būs minimāls, ja dati jānolasa no blakus esošā celiņa, bet maksimāls, ja galviņai būs jāpārvietojas pāri visam diskam. Parasti tiek norādīta kāda vidējā vērtība. Algoritmi, pēc kuriem to atrod dažādām cieto disku ražotājfirmām ir atšķirīgi, tādēļ šo datu salīdzināšana ir apgrūtināta. Diska griešanās frekvence. Tas nosaka tā saucamo apslēpto laiku, kas nepieciešams, lai vajadzīgais diska sektors pagrieztos pret magnētisko galviņu. Vidējā šī laika vērtība atbilst diska pusapgriezienam un pie 3600 apgr/min ir 8,33 ms, bet pie 7200 apgr/min ir 4,17 ms. Apslēptā laika vērtības ir salīdzināmas ar vidējā meklēšanas laika vērtībām, tādēļ atsevišķos gadījumos tās var pat būt noteicošās. Iekšējais datu pārraides ātrums. Ātrums, ar kādu dati tiek ierakstīti vai nolasīti no diska. Zonu ierakstes dēļ tam ir mainīga vērtība - ārējos celiņos lielāka, bet iekšējos mazāka. Strādājot ar gariem failiem, šis parametrs var kļūt par noteicošo. Ārējais datu pārraides ātrums. Ātrums (pīķa), ar kādu dati tiek pārraidīti caur interfeisu. Tas atkarīgs no interfeisa tipa un visbiežāk ieņem fiksētas vērtības: 8,3; 11,1; 16,7 MB/s priekš Exanced IDE režīmiem (PIO Mode 2,3,4); 5,10,20,40 MB/s sinhroniem SCSI, Fast SCSI-2, Fast Wide SCSI-2 Ultra SCSI, Ultra SCSI (16 bitu) atbilstoši. Kešatmiņas apjoms (diska buferis). Diska ātrdarbību ievērojami iespaido arī kešatmiņas (iekšējā bufera) apjoms un organizācija. Tāpat kā parastai kešatmiņai, tai sasniedzot noteiktu apjomu, atmiņas ražība sāk strauji kristies. Liela apjoma kešatmiņas segmentēšana ir aktuāla augstražīgiem SCSI diskiem, kurus izmanto vairākuzdevumu vidēs.
- Palīgatmiņa Cietie diski ar 7200 apgr./min. Cieto disku ražošanas tirgū kompāniju skaits 2002. gadā ir samazinājies: Quantum vienu no savām nodaļām pārdevusi Maxtor, Fujitsu neražo IDE interfeisa diskus galda datoriem. Vienīgā kompānija, kura ražo jauno disku interfeisu – ATA/133 (jeb Fast Drives) ir Maxtor ar datu pārraidi 133MB/s. Šis interfeiss ir savietojams ar iepriekšējām specifikācijām ATA/66 un ATA/100, tam ir iespējams izmantot standarta IDE kabeli, kurš palicis nemainīgs kopš pārejas uz ATA/66. Taču tuvākajā laikā paredzams izmantot jaunu standartu Serial ATA . Datu pārraide tajā tiks veikta virknē (jeb secīgi cits pēc cita), nevis paralēli. Kabeļa maksimālais garums tagad drīkstēs būt līdz 1 metram, ne 45cm kā līdz šim. Desmit gadu laikā paredzams datu pārraides ātrumu kāpināt no 150 līdz 600 MB/s. Ierīču pislēgšana paredzēta pēc “point to point” sistēmas. Pie viena Serial ATA kontroliera varēs pieslēgt divus cietos diskus, pie tam katram diskam paredzēts individuāls informācijas kabelis ar tikai 7 dzīslām. Ierīču pieslēgšanas shēma paredz tiešu pieslēgšanos pie kontroliera izvadiem (bez kabeļa), paredzēta arī “karstās pieslēgšanās” iespēja, kas sevišķi vērtīga serveriem. Pie tam Serial ATA savietojama ar klasisko paralēlo interfeisu ATA komandām. Pielikums interesentiem. Firmas IBM cietajā diskā IC35L080AVVA07 par datu nesēju izmantoti speciāli stikla diski ar magnētisko pārklājumu. Tiem, pēc firmas IBM speciālistu domām, salīdzinot ar standarta alumīnija diskiem, ir virkne priekšrocību – tie ir dzīvotspējīgāki, mazāk pakļauti vibrācijai, ar gludāku darba virsmu, ļauj sasniegt lielāku ierakstes blīvumu, kuras maksimālai palielināšanai izmantota tehnoloģija AFC ( Antiferromagnetically coupled ). Precīzākai galviņas pozicionēšanai paredzēta izstrādne True-Track servo , kurā pielietoti speciāli algoritmi servosistēmas kalibrēšanai. Tehnoloģija No-ID sector formatting ļauj palielināt cietā diska derīgo apjomu un palielināt tā drošību, jo informācija par formatēšanu glabājas nevis uz paša diska virsmas, bet tā elektroniskajā atmiņā. Trokšņa samazināšanai izmantoti elektrodzinēji uz hiodrodinamiskajiem gultņiem. Firmas izstrādne IBM Drive Fitness Tecnologies sastāv no aparātu un programmu kompleksa: tehnoloģijas S. M. A. R. T. , speciālas diagnosticēšanas utilītas Drive Fitness Test un darba atteikumu prognozēšanas un analīzes sistēmas Predictive Failure Analysis .
- Palīgatmiņa Ārējie cietie diski Dažkārt cietos diskus izmanto arī datu pārnešanai. Šādus nomaināmus cietos diskus sauc par RACK. Taču pastāv arī cietie diski, kuri izvietoti atsevišķā korpusā un datoram pieslēdzami caur USB vai FireWire interfeisu. Piemēram, Krievijas kompānijas ICT ārējais datu nesējs, kurš izveidots uz cietā diska Fujitsu MPG3204AT bāzes. Tā pieslēgšanai tiek izmantots USB 1.1 interfeiss un tas paredzēts parastai failu apmaiņai ar datoru. Kā failu serveris tas nespēj strādāt, jo USB interfeiss nespēj nodrošināt pietiekamu datu apmaiņas ātrumu. Korpusa iekšienē atrodas standarta cietais disks ar IDE interfeisu un USB kontroliera plate, siltuma aizvadīšanai paredzēts ventilators, kura nepieciešamību var apšaubīt. Esošais modelis prasa atsevišķu barošanu, jo izmantots relatīvi energoprasīgs cietais disks. Kompānija Iomega pazīstama kā dažādu ārējo datu nesēju aktīva ražotāja – Iomega ZIP, ātrdarbīgais Jaz, kompaktais Iomega Clik! un optiskais ierakstāmais pievads Predator. Šoreiz tas ir Iomega Peerless, kurš sastāv no trīs moduļiem – pamatstacijas, interfeisa moduļa un diska ar ietilpību 20GB. Saitei ar datoru tiek izmantots IEEE1394 interfeiss, bet barošana paredzēta ārējā. FireWire interfeiss ir ātrdarbīgāks par USB 1.1 interfeisu, tāpēc tas ļauj nodrošināt datu apmaiņu ar 1,7 MB/s ātrumu, kas protams ir vēl tāls no FireWire specifikācijā norādītā (50 MB/s). Eksistē arī modeļi, kuriem pietiek ar USB šinas piedāvāto barošanu. Tie paredzēti portatīvo datoru lietotājiem. Korejas kompānijas Hyundai ZIV disks iztiek tikai ar USB barošanas strāvu. Tiek piedāvāti 10, 15, 20 un 30 GB modeļi (attēlā – 10GB modelis). Datoram tiek pieslēgts ar USB 1.1 interfeisu caur miniatūrāku spraudni, sauktu par USB-OTG. Trieciendroša korpusa iekšienē mājo cietais disks Fujitsu MHN2100AT, kura enerģijas patēriņš jau ir daudz mazāks.
- Palīgatmiņa Mīkstie diski (FDD) Praktiski visi personālie datori apgādāti ar mīksto (floppy) disku ierīcēm ( FDD - Floppy Disk Drive ). Tie paredzēti, lai glabātu nelielus informācijas apjomus un, galvenokārt, lai tos pārnestu no viena datora uz otru. Flopi diska (jeb disketes) pievads daudzējādi līdzīgs cietā diska pievadam. Tam arī ir divi dzinēji: viens nodrošina diskdzinī ievietotās disketes vienmērīgu griešanos (atkarībā no disketes tipa - no 300 apgr/min līdz 360 apgr/min), bet otrs pārvieto ierakstes - nolasīšanas galviņas. Galviņas tiek diskrēti pārvietotas pa rādiusu no diska malas uz tā centru. Atšķirībā no cietā diska pievada, šajās ierīcēs galviņas ir tiešā saskarē ar diska virsmu. Visu pievada mezglu darbību vada atbilstošais kontrolieris. Tas ieslēdz un izslēdz diska griešanas dzinēju, aiztur tā izslēgšanos uz dažām sekundēm, lai otrreizējas griešanās pie diska gadījumā varētu tam ātri piekļūt. Kontrol i er i s pēc indeksu atzīmes atrod nepieciešamo celiņu un novieto uz tā ierakstes - dzēšanas galviņ u, pārbauda vai nav atvērts caurums disketes cietajā korpusā, kas nozīmētu ierakstes aizliegumu. Visos IBM PC savietojamos datoros standarta interfeiss ir SA - 400 (Shugart Associates), kurš tika izstrādāts jau 70. gados. Kontrol i er i s ar datu uzkrājējiem savienots ar 34 kontaktu kabeli. Pie viena kontrol i era parasti pieslēgti divi pievadi. Lai pieslēgtu dažādu tipu diskdziņus, parasti paredzēti kombinētie kabeļi ar četriem pa pāriem sadalītiem spraudņiem. Pielikums interesentiem. Bernulli diski ( Bernoulli Removable Media Drives ) ir 5 collu diska iekārta, kuros tiek izmantotas 3,5 collu lokanās disketes cietā apvalkā. Datu apjoms 35 – 150 MB. Diskam griežoties ar 3600 apgr/min lielu frekvenci rodas Bernulli efekts [1] , kurš uztur galviņas noteiktā attālumā no diska darba virsmas. Diskam ātri griežoties, sistēmā galviņas pievads – datu nesējs tiek radīta gaisa plūsma. Horizontāli novietots nekustīgs mīkstais disks ar magnētisko nesēju sava svara ietekmē noliecas un tā kā tas novietots zemāk par galviņu, atvirzās no tās. Izraugoties optimālo griešanās ātrumu, magnētisko slānīti un galviņu atdala ļoti šaura gaisa spraudziņa (3 m). Galviņa “lido” virs darba virsmas, kā rezultātā tā mehāniski nedilst. Samazinoties rotācijas ātrumam, piem., atslēdzot strāvu, triecienu un vibrāciju gadījumos attālums starp magnētisko slānīti un galviņu automātiski palielinās. Ātrdarbības ziņā tuvi tradicionālajiem cietajiem diskiem, pietiekoši droši pret ārējo iedarbību. Interfeiss: iekšējais – IDE vai SCSI; ārējais – SCSI vai LPT ports. Tipiskākais ražotājs – IOmega. Lokanie magnetoptiskie diski ( Floptical Drives ) ir 3,5 collu ļoti augsta blīvuma magnētiski diski. Pirmajiem modeļiem bija ap 20MB ietilpība: 755 celiņi, 27 sektori un 512 baiti sektorā. Augstais informācijas blīvums tika panākts ar galviņu pozicionēšanas lāzersistēmas palīdzību. Griešanās frekvence 720 apgr/min. Interfeiss – SCSI, ATA vai speciāls adapteris, kurš ļauj to izmantot kā diskešu ierīci A:. Datu uzkrājējs savietojams ar parastajām 720kB un 1,44 MB disketēm. Tipiskākās ierīces LS-120 (Laser Servo 120MB) ietilpība 120MB – pa 1736 informācijas celiņiem katrā pusē; ierīcei ATAPI interfeiss, loģiskā ģeometrija 960 cilindri x 8galviņas x 32 sektori trekā. Lāzeru pozicionēšana izmanto 900 servotrekus. Patreizējās BIOS versijas ļauj kā ielādes iekārtas izvēlēties arī LS-120. [1] Spiediens uz virsmas, kuru rada kustībā esošas gāzes vai šķidruma plūsma ir atkarīgs no šīs plūsmas ātruma. Jo ātrāka plūsma, jo spiediens mazāks.
- Palīgatmiņa Kompaktdiski (CD-ROM) Galvenie diskešu trūkumi ir to mazā ietilpība un nedrošums. Lai varētu strādāt ar lielākiem datu apjomiem, bieži lieto kompaktdiskus ( CD - ROM - Compact Disk - Read Only Memory ), kurus darbina ar datora 5,25 collu nodalījumā ievietotiem kompaktdisku nolasītājiem. Tie pieskaitāmi pie optiskajiem datu nesējiem. To konstrukcija analoģiska sadzīvē lietotajiem kompaktdiksu lāzeratskaņotājiem, tādēļ ar tiem var klausīties arī standarta muzikālos kompaktdiskus. Vienā (parasti 15 gramus smagajā un 12 cm diametrā) kompaktdiskā iespējams ierakstīt ap 640 MB informācijas, t.i., tikpat cik tās ir 275 enciklopēdiju sējumos, katrā pa 1000 lapaspusēm. Diemžēl CD-ROM nav iespējams informāciju ierakstīt. Taču tagad ir pārdošanā gan iekšējā, gan ārējā izpildījumā iekārtas, kuras var pieslēgt datoram un kuras ļauj lietotājam pašam ierakstīt informāciju speciālos kompaktdiskos. Tos sauc par ierakstāmiem kompaktdiskiem CD-R ( CD - Recordable ), vai pārrakstāmajiem CD-RW ( CD – Rewritable ). Diemžēl ne visi vecāka parauga kompaktdisku nolasītāji atpazīst CD-R diskus un vēl retāk CD-RW diskus, it sevišķi, ja tie ierakstīti ar vairākiem paņēmieniem (multisesiju diski). Pielikums interesentiem. Tāpat kā magnētiskie diski (datora cietie diski) , patreiz izplatītie diski tiek grie zti ar konstantu leņķisko ātrumu (CAV, Constant Angular Velocity ) Šādā gadījumā dati netiek nolasīti ar vienādu ātrumu – jo nolasāmā vieta atrodas tālāk no diska centra, jo nolasīšanas ātrums lielāks. Pie tik lieliem diska griešanās ātrumiem (sasniedzot griešanās frekvenci pat 10000 apgr./min.) nekļūdīgi nolasīt datus kļuva sarežģīti. Firmas pat izstrādāja programmas, kas samazina diska griešanas frekvenci, tādējādi pasargājot bojātu disku (un arī pašu ierīci) no fiziskas bojāejas un ļaujot stabilāk nolasīt datus. 2000. gadā tika piedāvāta tehnoloģija True Speed, kura paredzēja lāzera stara sadalīšanu sešos atsevišķos staros, tādējādi datu nolasīšanai notiekot no sešām atšķirīgām vietām. Pirmo reizi šāda tehnoloģija tika pielietota firmas Kenwood 52x disku ierīcēs. Datu pārraides ātrumu pievadam nosaka diska griešanās ātrums un datu ierakstes blīvums. P irmajiem CD-ROM nolasītājiem tas bija 150 kilobaiti sekundē. Vēlāk radās nolasītāji ar dubultu nolasīšanas ātrumu (&quot;divātrumu nolasītāji&quot;), tātad 300 kB/s. Patlaban par normu tiek uzskatīti 4 0 vai 5 2 &quot;ātrumu nolasītāji“ (marķē kā 40x vai 52x). Tiesa, šādus datu nolasīšanas ātrumus nav iespējams uzturēt tālākajā datu apstrādes traktā – multimēdijas diskiem pietiekošs datu pārraides ātrums var būt līdz 24x (3,5 MB/s), bet audio diskiem vēl mazāks. CD-ROM lasītāji ir pieejami divos variantos: EIDE vai SCSI. EIDE CD-ROM iekārtas, ko bieži dēvē par ATAPI iekārtām parasti ir iekšējās iekārtas izpildījumā, tātad tai datorā vajadzīga brīva 5 1/4 collu iekārtas vieta. Pārsvarā datoros EIDE kontrol i eris ir integrēts uz pamatplates. SCSI iekārtas ir dārgākas, vairumā gadījumu SCSI kontrol i eri nav integrēti uz datora pamatplates, tādēļ jāpārliecinās vai ir SCSI interfeisa kontrol i era adapteris. Lai sasniegtu maksimālu ātrdarbību, ir nepieciešams ātrdarbīgs SCSI bus - mastering (ar maģistrāles vadības iespējām) kontrolleris PCI paplašinājuma maģistrālei. Bus - mastering kontrol i eriem ir savs procesors, kas nodrošina datu nosūtīšanu no CD-ROM uz operatīvo atmiņu, ļaujot atslogot datora centrālo procesoru, tādējādi paaugstinot ātrdarbību. SCSI parasti ir nepieciešams speciāls diska turētājs jeb kasete, ko angliski dēvē par caddy, bet vairumam EIDE iekārtu disks tiek padots uz plauktiņa.
- Palīgatmiņa Kompaktdiski (DVD-ROM) Digitālā video attīstības rezultātā izstrādāti digitālā video diski DVD (Digital Video Disc), kurus var izmantot DVD-ROM iekārtās. Ja CD-ROM diskā var saglabāt 650 MB informācijas, tad DVD-ROM vienā slānī var ierakstīt 4,7 GB informācijas. I zlaist s Digital Versatile Disc ar ietilpību 17 GB. Tas ļauj bez problēmām ierakstīt tādas informatīvi ietilpīgas lietas kā skaņu, attēlus un video. Paredzēts radīt arī pārrakstāmos DVD, tātad DVD-RAM . Šim standartam tiek piedāvāti dažādi risinājumi. Pielikums interesentiem. Ar DVD-ROM iekārtām iespējams, izmantojot personālo datoru, skatīties MPEG-2 ierakstus, kas ir jūtami labāki par MPEG-1 ierakstiem. MPEG-2 standartā attēls tiek veidots no 720x480 punktiem, kas ir 4 reizes vairāk nekā MPEG-1, kura attēla izšķirtspēja ir 325x240 punktu (jo datu pārraides ātrums ir ierobežots - 150kB/s). Ievērojami uzlabota arī skaņas kvalitāte, nodrošinot Dolby AC-3 S o rround Sound. Paredzēts radīt arī pārrakstāmos DVD, tātad DVD-RAM . Specifikāciju DVD-RAM piedāvā firma DVD Forum (pazīstams arī kā DVD Consortium) - tas būtu disks, kura vienā pusē varētu saglabāt līdz 2,6 GB informācijas. DVD-RW specifikācija, kuru atbalsta firmas Sony, Philips un Hewlett-Packard, paredz, ka vienā diska pusē varēs ierakstīt 3 GB informācijas. Savukārt firma NEC paredzējusi izlaist savu MMVF (MultiMedia Video File) iekārtu, kuras diskiem vienā pusē varēs ierakstīt 5,2 GB informācijas. 1997. gada 14. aprīlī Tokijā desmit galvenie DVD standarta izstrādātāji paziņoja par DVD-RAM un Write - once (DVD-R) standartu. DVD-RAM specifikācijā ietilps 5,2 GB abpusējais un 2,6 GB vienpusējais 120 mm disks, kas būs savietojams ar citiem DVD diskiem, ieskaitot DVD - Video un DVD - ROM. Atbilstoši DVD-RAM specifikācijai, tiks izmantota fāzes maiņas (phase-change) tehnoloģija, kas nozīmē, ka digitālā 0 un 1 tiks atpazīti, vadoties pēc atšķirīga lāzera atstarojuma no datu nesēja. Par rakstīšanas metodi paredzēts izmantot signālu ierakstu gan virsmas izciļņos (grooves), gan bedrēs (lands). Write-once DVD-R formāts paredzēs vienpusējo 120 mm disku, ar 3,95 GB ietilpību un abpusējo ar 7,9 GB ietilpību, bet 80 mm diskam paredzēta 1,23 GB vienpusējā ietilpība un dubulta abpusējā ietilpība.
- Palīgatmiņa CD-ROM darbība Kompaktdisks sastāv no polikarbonīta pamatnes, atstarojošā slāņa un aizsargslāņa. Par atstarojošo virsmu parasti izmanto uzputinātu alumīnija slānīti. Dati diskā ierakstīti kā secīgas iedziļinājumu, jeb bedrīšu virknes. Atšķirībā no citiem datu nesējiem, kuriem celiņi ir koncentrisku riņķu veidā, kompaktdiskam ir tikai viens fiziskais celiņš nepārtrauktas spirāles veidā. Datu nolasīšana notiek ar lāzera stara palīdzību. Diskam rotējot, to no apakšpuses apstaro ar lāzera staru - staram nokļūstot uz gaismu atstarojošo saliņu, tas tiek novirzīts uz fotodetektoru, kurš to interpretē kā bināro vieninieku. Savukārt lāzera staram nokļūstot iedobē, jeb bedrītē, tas izklīst un tiek noslāpēts - fotodetektors fiksē bināro nulli. Fotodetektora fiksētie gaismas impulsi tiek pārversti elektriskajos signālos, kuri tad arī ir nolasītie dati.
- Palīgatmiņa DVD-ROM darbība Tāpat kā CD-ROM datu nolasīšana notiek ar lāzera stara palīdzību, tikai tā viļņa garums ir mazāks – 635 nm. Divpusējiem diskiem lāzera stars tos apgaismo no abām pusēm. Divu slāņu diskiem augšējais slānis ir gaismu puscaurlaidīgs, tādējādi gaismas stars var nokļūt arī zemākajā slānī. Pielikums interesentiem. Ir izstrādāti arī trīsdimensionāli optiskie diski ar daudziem informāciju glabājošiem slāņiem. Datu nolasīšanas princips tiem ir jūtami atšķirīgs. Tajos lāzera stars disku apgaismo no sāniem radiālā virzienā, izsaucot slāņu luminiscento spīdēšanu, kuru modulē ierakstītā informācija. Spīdēšana iziet caur nesēja caurspidīgajiem slāņiem (tai skaitā arī caur citiem informāciju nesošiem slāņiem) un tiek uztverta ar ar fofodetektoru no diska plaknes puses. Nesošā slāņa izvēle tiek veikta ar lāzera stara pārvietošanu paralēli griešanās asij.
- Palīgatmiņa Magnētiskās lentes (Streamer) Magnētiskās lentes datu uzkrājēji, jeb strīmeri ( Streamer ) ir netiešās piekļuves datu nesēji. Kā datu nesēji tiek izmantotas kasetes ar dažāda izmēra un ietilpības magnētisko lenti no 20MB līdz 2GB un vairāk. Biežāk izplatītie ir strīmeri QIC ( Quarter-inch-tape cartridge ) ar ceturtdaļcollas platas magnētiskās lentes ierakstu; 4mm platas lentes, ko parasti izmanto digitālās skaņas ierakstiem DAT ( Digital Audio Tape ) un uz 8mm mājas video lentes ierakstāmie. Strīmeri ar 4mm kasetēm ciparu skaņas ierakstiem DAT ļauj glabāt līdz 12 GB lielu datu apjomu. Strīmeri , kuri adaptēti darbam uz 8mm mājas video lentes ar slīpi novietotu datu ieraksti ļauj uzglabāt līdz 20 GB informācijas. Vienkāršākajiem s t rīmeriem ir interfeiss, kas savietojams ar mīkstā diska kontrolieri un tiek pieslēgts pie parastā diskdziņa kabeļa; sarežģītākajiem ir pašiem sava interfeisa SCSI vai ATA (ATAPI) karte. Iesakāms lietot strīmerus ar SCSI interfeisu, kuri ir ar augstu ražību un kurus sistēmas līmenī uztur vairums operētājsistēmu.
- Palīgatmiņa Magnētoptiskie diski (MOD un Floptical) Magnetoptiskajos diskos ( Magneto-Optical Drives, MOD ) optiku izmanto magnētiskā ieraksta procesā. Šajos diskos ievērojami samazināts pārmagnetizējāmās zonas platums – magnētiskā galviņa ierakstot iedarbojas tikai uz mikroskopisku datu nesēja zonu, kura sasildīta ar lāzera stara palīdzību. Normālā temperatūrā magnētiskais materiāls nespēj pārmagnetizēties lielā koercitīvā spēka [1] dēļ. To sasildot, koercitīvais spēks samazinās un attiecīgie sektori spēj atbilstošā veidā pārmagnetizēties. Magnētoptiskie diski jūtīgi pret spēcīgiem ārējiem magnētiskajiem laukiem. Ierīču ietilpība, atkarībā no izmēra un modeļa ir no 128 MB līdz 2,6 GB. Vieniem un tiem pašiem diskiem var tikt norādītas divas vērtības, piem., 540/640MB. Mazākā vērtība atbilst formatējumam ar standarta (512 baitu) sektora izmēru, lielākā – ar paaugstinātu (šajā gadījumā līdz 2048 baitu) izmēru. Interfeiss: SCSI vai IDE. Augstā līmeņa formatēšana var tikt veikta kā disketēm vai kā cietajiem diskiem. Pirmajā gadījumā disks tiek interpretēts kā ļoti liela izmēra diskete, tās nultais loģiskais bloks satur ielādētāju un datu nesēja deskriptoru (bez sadaļu tabulas). Šis režīms nodrošina maināmību, bet tad nepieciešams dzinis, kuru ielādē jau operacionālā sistēma. Cietā diska formatējumā disks sākas ar sadaļu tabulu un sistēma to redz kā cieto disku, kuru, SCSI interfeisa gadījumā var tikt apkalpots bez kādiem ielādējamiem dziņiem. Tas ļauj pat ar MOD palīdzību ielādēt operētājsistēmu, bet ne katrs BIOS spēs atminēt, ka šim “cietajam diskam” ir iespējama arī datu nesēja nomaiņa. Nekorekta datu nesēja maiņas apstrāde var radīt datu zudumus, kad pēc diska maiņas operētājsistēma neatjauno diska deskriptoru un failu izvietojuma tabulu. Lokanie magnetoptiskie diski ( Floptical Drives ) ir 3,5 collu ļoti augsta blīvuma magnētiski diski. Pirmajiem modeļiem bija ap 20MB ietilpība: 755 celiņi, 27 sektori un 512 baiti sektorā. Augstais informācijas blīvums tika panākts ar galviņu pozicionēšanas lāzersistēmas palīdzību. Griešanās frekvence 720 apgr/min. Interfeiss – SCSI, ATA vai speciāls adapteris, kurš ļauj to izmantot kā diskešu ierīci A:. Datu uzkrājējs savietojams ar parastajām 720kB un 1,44 MB disketēm. Tipiskākās ierīces LS-120 (Laser Servo 120MB) ietilpība 120MB – pa 1736 informācijas celiņiem katrā pusē; ierīcei ATAPI interfeiss, loģiskā ģeometrija 960 cilindri x 8galviņas x 32 sektori trekā. Lāzeru pozicionēšana izmanto 900 servotrekus. Patreizējās BIOS versijas ļauj kā ielādes iekārtas izvēlēties arī LS-120. [1] Magnētiskajiem materiāliem iekšējais magnētiskais lauks notur vielu magnetizētu. Lai to atmagnetizētu, nepieciešams pretēji vērsts magnētiskais lauks – koercitīvais spēks.
- Palīgatmiņa Elektroneatkarīgās atmiņas ierīces Izmantojot elektroneatkarīgo pusvadītāju atmiņu (Flash, ROM, PROM, EPROM, EEPROM) iespējams iegūt ļoti lielus lasīšanas ātrumus tiešās piekļuves datu nesējos. Datu ierakstes ātrumi ir daudz mazāki, jo datu ierakste elektroneatkarīgajā atmiņā prasa lielu laika patēriņu (galvenokārt tādēļ, ka jādzēš iepriekšējā informācija). Atšķirībā no pārnēsājamiem cietajiem diskiem to elektropatēriņš ir daudz mazāks un tie nebaidās satricinājumu. Standartu Smart Media izstrādāja kompānija Toshiba 90. gadu beigās un tas ātri ieguva popularitāti portatīvās tehnikas ražotāju vidū mazo gabarītu un zemā enerģijas patēriņa dēļ. SmartMedia kartes biezums ir tikai 0,7 mm, bet maksimālais atmiņas apjoms patlaban ir 128 MB. Atšķirībā no konkurentu veidotajām kartēm CompactFlash, šajās nav integrēts kontrolieris, kas lieki nesadārdzina pašu karti. Karte sastāv tikai no datu nesēja ar kontaktiem. Galvenā šo karšu nepilnība ir jelkādu specifikāciju trūkums uz datu ierakstīšanas formātu. Katrs ražotājs drīkst lietot savu formātu, kas nelabvēlīgi iedarbojas uz karšu savietojamību. Taču šīm kartēm eksistē pietiekoši daudz pārejas iekārtu, kas atvieglo informācijas pārneses procesu – ir flopy adapteri, PCMCIA kartes, USB nolasītāji. Šādas kartes tiek izmantotas ciparu fotoaparātos, MP-3 atskaņotājos un citās kompaktās ierīcēs. Vienas no miniatūrākām datu glabāšanas ierīcēm ir atmiņas kartes CompactFlash (CF) . Šo standartu izstrādāja 1994. gadā kompānija SanDisk un to visplašāk lieto ciparu fotoaparātu ražotāji. Jau sākotnēji šos moduļus varēja pieslēgt PCMCIA spraudņiem, kas nepalika nepamanīts portatīvo datoru lietotāju vidū. Pie tam šie datu nesēji pilnībā atbilda PCMCIA-ATA standartam, nodrošinot datu apmaiņu ATA/ATAPI-4 režīmā. Tas ievērojami palielināja datu pārneses ātrumu, salīdzinot ar paralēlā porta vai seriālā porta pieslēgumu. Salīdzinoši jauns, bet perspektīvs flash atmiņas standarts ir kompānijas SanDisc radītais MultiMediaCard (MMC) , kurš atšķiras ar savu kompaktumu – tā svars 1,5g un izmēri salīdzināmi ar pastmarku. Galvenās priekšrocības ir zemais energopatēriņš, droša korpusa konstrukcija un lētā seriālā interfeisa izmantošana. To plaši sāk izmantot jaunākajās portatīvajās ierīcēs – ciparu fotokamerās, MP3 atskaņotājos, runas pierakstītājos un smart-telefonos. Pie tam tiek ražotas dažādas nolasošās iekārtas: flopy adapteri, PCMCIA pārejas un ārējās iekārtas ar USB interfeisu. Reklāmas iespaidā palielinās arī Sony radīto MemoryStick izplatība. Tā tiek lietota praktiski visās firmas Sony portatīvajās iekārtās – ciparu videokamerās, MP3 atskaņotājos, piezīmjdatoros, printeros u.c., taču tās vēl ir pārāk dārgas, lai spētu jūtami ietekmēt tirgu. Maksimālais datu ierakstes ātrums 1,8 MB/s, bet nolasīšanas 2,45 MB/s, kas ir tuvi USB 1.1 šinas ātrdarbībai. Vēl viens portatīvais datu glabātājs – PenDrive. Tas izveidots breloka veidā un paredzēts nēsāt kabatā. Nepieciešamajā brīdī tas tiek pieslēgts USB portam un dati tiek pārkopēti kā parastā disketē. lai aizsargātu datus no nejaušas izdzēšanas, uz korpusa izveidots speciāls pārslēdzējs. Komplektā ietilpst paliktnis ar tam pieslēgtu USB kabeli, tādējādi iespējams to novietot uz galda. Datu uzkrājējs paredzēts 1 miljonam pārrakstīšanas cikliem un vairāk kā 10 gadu datu glabāšanas laikam.
- Datu ievades ierīces Datu ievades ierīces paredzētas datu ievadīšanai datorā. Tās varētu dalīt trīs grupās – tastatūras, peles un spēļu manipulatori. Sastopamas arī ierīces, kurās apvienotas tastatūras un peles funkcijas, piem., Logitech Cordless Freedom Optical bezvadu radiosignāla vadības tastatūra un pele. Šīs ierīces katra prot veikt arī daļu otras funkciju. Arī jūtīgā ekrāna monitori būtu pieskaitāmi gan pie datu ievadierīcēm, gan datu izvadierīcēm. Dažādu datorspēļu ērtākai spēlēšanai radīta vesela grupa ievadierīču – spēļu manipulatori. Kursorsviras visbiežāk izmanto autovadīšanas spēlēs un aviosimulatoros. Ērtākai spēles vadīšanai tiek izmantotas stūres – sevišķi populāras ir auto stūres. Spēļu ragi kā kursorsviras variācija sava mobiluma dēļ iecienīti arkādes spēlēs.
- Datu ievades ierīces Tastatūra Tastatūra patlaban vēl ir galvenā informācijas ievades ierīce. Paredzēta tekstuālās informācijas un komandu ievadei. Tehniski tā ietver mehānisku devēju kopumu, kuri uztver spiedienu uz taustiņiem un noslēdz noteiktu elektrisko ķēdi. Pārsvarā visiem IBM PC savietojamiem datoriem tiek lietotas tā saucamās uzlabotās (enhanced) vai paplašinātās tastatūras. Visbiežāk izplatītas tastatūras ar taustiņu novietojumu QWERTY (pēc tastatūras pirmās rindas burtiem). Pēc devēju konstrukcijas patlaban izplatītas divu tipu tastatūras: ar mehāniskiem un ar membrānu pārslēdzējiem. Pirmā tipa tastatūrām devēji ir tradicionālie mehānismi ar speciāla sakausējuma kontaktiem. Membrānu pārslēdzēju tehnoloģija tiek uzskatīta par progresīvāku, kaut arī sevišķu ieguvumu tā nedod. Parast pārslēdzējs sastāv no membrānu komplekta: aktīvās - virsējās, pasīvās - apakšējās un starp tām atrodošās trešās paliktņa membrānas. Jebkuras tastatūras iekšienē bez devējiem novietotas dešfrēšanas elektriskās shēmas. Tastatūras kontrolleris atrodas uz datora sistēmplates un parasti izveidots kā atsevišķa mikroshēma. Modernām tastatūrām vairs nav režīmu pārslēdzējs (piem., XT/AT), jo tās automātiski spēj detektēt kontrollera tipu. Tastatūras kopā ar kontrollera mikroshēmu darbības pamatprincips ir pārslēdzēju skenēšana. Jebkura no šiem pārslēdzējiem savienošanos vai atvienošanos (t.i., taustiņa nospiešanu vai atlaišanu) kodē ar unikālu ciparu kodu - skenkodu (tā apjoms ir viens baits). Tastatūras kontrolleris savukārt iniciē aparātpārrāvumu, kurš pēc tam tiek apstrādāts ar speciālas apakšprogrammas palīdzību. Pielikums interesentiem. Latvijā latviešu tastatūrai ir standarts LVS 23-93, kas nosaka IBM PC tipa un tiem saderīgo datoru latviešu tastatūras fizisko izkārtojumu, ieskaitot uzrakstus uz taustiņiem, un tastatūras dziņa (driver) specifikāciju. Šis standarts stājies spēkā 1994. gada 1. martā. Tas specificē divus slāņus - QWERTY, kas pamatos atbilst ASV izmantotajam un ir papildināts ar specifiski latviskām rakstzīmēm un ergonomisko, kas atbilst latviešu rakstāmmašīnu standartam LRS 980-90. Ievadāmo rakstzīmju kopa abiem slāņiem ir viena un tā pati. No viena slāņa uz otru paredzēts pārslēgties, vienlaicīgi nospiežot Alt un Shift. Standarts orientēts uz latvisko, latgalisko un anglisko tekstu ievadīšanu. Uz latviešu tastatūras paredzēts rakstzīmes izvietot gan taustiņa virsas augšpusē un apakšpusē, gan arī uz taustiņa priekšējās skaldnes. Šādas tastatūras pārdošanā gan nav gadījies redzēt .
- Datu ievades ierīces QWERTY tastatūra Tastatūrai ar burtu izvietojumu QWERTY ir vēsturisks pamats. Rakstāmmašīnas izgudrotājs Kristofers Šouls sākotnēji burtus uz tastatūras izvietoja alfabētikā secībā. Taču drīz noskaidrojās, ka sasniegtais rakstīšanas ātrums svirām ar burtiem neļauj atgriezties savās vietās - tās aizķērās cita aiz citas, bloķējot mašīnas darbību. Tāpēc Šuols izmainīja burtu novietojumu tā, lai visbiežāk sastopamie burti atrastos iespējami tālāk no rādītājpirkstiem, ar kuriem visbiežāk strādāja pirms &quot;aklās rakstīšanas&quot; izgudrošanas. Šāds rakstīšanas ātrumu samazinošs jaunievedums saglabājās arī jau strādājot &quot;aklās rakstīšanas&quot; režīmā. Praktiski neizmainītā veidā šis standarts tika ieviests arī uz datora tastatūras, neievērojot to, ka tobrīd jau bija zināmi daudz efektīvāki burtu izvietojuma veidi.
- Datu ievades ierīces DVORAKA tastatūra Viena no tādām sistēmām bija 1932. gadā izveidotā Augusta Dvoraka vienkāršotā tastatūra. Vašingtonas universitātes statistikas profesors Dvoraks visbiežāk lietotos burtus izvietoja tastatūras vidējā rindā, kurā mašinrakstītāja pirksti atrodas izejas stāvoklī. Izmantojot tikai šās rindas burtus, ir iespējams uzrakstīt apmēram 3000 visbiežāk lietotos angļu vārdus, kamēr QWERTY tastatūras vidējā rinda ļauj uzrakstīt tikai ap 100. Rakstīšanas ātrums uz šādas tastatūras ir par 50% lielāks.
- Datu ievades ierīces P. C. D. Malton tastatūra Vēl efektīvāka ir P.C.D.-Malton sistēma, kuru radījuši 70. gadu beigās anglis Lilians Malts un Stefens Hobdems. Divās daļās sadalītajā tastatūrā, kuru var ērti izvietot atbilstoši katrai rokai, taustiņi atrodas dažādos augstumos, ņemot vērā katra pirksta dabisko garumu. Visbiežāk lietotie burti tajā atrodas zem spēcīgākajiem pirkstiem: atstarpes taustiņš novietots zem labās rokas īkšķa, burts E - zem kriesās rokas īkšķa. Ar šādu tastatūru profesionālas mašīnrakstītājas spēj sasniegt rakstīšanas ātrumu 200 vārdi minūtē, kamēr uz QWERTY šis ātrums ir tikai 60 vārdi minūtē. Taču neņemot vērā šo un citu tatstatūru acīmredamās priekšrocības, vispārpieņemts palicis QWERTY standarts. Pat slavenā ergonomiskā tastatūra - Microsoft Natural Keyboard sevī ietver tieši tāpat izvietotus burtus. Atšķirībā no standarta tastatūras, ar kuru strādājot lietotājs ir spiests pagriezt plaukstas pamatu, šī ergonomiskā tastatūra ļauj saglabāt dabīgāku roku pozīciju ar taisnu plaukstas pamatu un ļauj vairāk atslābināt plecus.
- Datu ievades ierīces Pele (optiski mehāniskā) Pele, runājot par datora sastāvdaļām, ir koordinātu ievadierīce, kas paredzēta informācijas (grafiskās un komandu) ievadei. Pēc pieslēgšanas datora portam tās var iedalīt vadu un bezvadu pelēs. Vadu peles slēdz pie COM, PS/2 (visbiežak) vai USB portiem. Izvēloties peli ar USB interfeisu, vērts atcerēties, ka šo interfeisu izmanto daudzas citas ārējās ierīces, piemēram, nepārtrauktās barošanas avoti, printeri, skeneri, dažādi ārējie datu nesēji – to skaits aizvien palielinās. Bezvadu modeļi datu pārraidei signāla uztvērējam izmanto infrasarkanos starus vai radioviļņus. Savukārt šo peļu signāla uztvērēji tāpat tiek slēgti pie COM, PS/2 vai USB portiem. Pirmā pele pārvietoj ā s uz diviem ritenīšiem, kuri savukārt bija savienoti ar potenciometru asīm. Peles pārvietojums bija proporcionāls potenciometru pretestības izmaiņai. Vēlākajās pelēs ritenīši tika montēti korpusa iekšienē, bet ar virsmu saskarās smaga gumijas (vai ar gumiju pārklāta) lodīte. Pie lodītes virsmas piespiestie ritenīši ar devēju palīdzību ļauj noteikt peles pārvietošanās virzienu un ātrumu. Pārvietojot peli pa plakanu virsmu, pelē iemontēt ā lodīte griež šos divus rullīšus. Kustinot peli uz priekšu un atpakaļ, griežas viens rullītis, bet virzienā pa labi - pa kreisi griežas otrs rullītis. Optiski mehāniskajā pelē uz asīm nostiprinātajos diskos ir regulāri izvietotas atveres, caur kurām, diskiem griežoties, gaisma ar pātraukumiem nokļūst uz fotodiodēm, radot elektriskos impulsus. Šādas konstrukcijas pelēm regulāri jānotīra ritošās bumbiņas sataukojusies virsma. Eksistē arī peles ar rullīti. Tā funkcija parasti ir ekrāna ritināšana uz augšu un leju. Pielikums interesentiem. Peles fiziskās pārvietošanās vienība ir mikijs (mickey). Parasti 1 collu (2,54 cm) liels peles pārvietojums pa planšeti ir līdzvērtīgs 200 mikijiem. Modeļi ar augstu izšķirtspēju nodrošina 300 - 400 mikiju. Jo mikijam atbilstošais pārvietojums ir mazāks, jo pelei ir lielāka izšķiršanas spēja.
- Datu ievades ierīces Pele (optosensorā) Optosensorā pele (tautā dēvētā optiskā pele), jādomā, drīz nomainīs līdz šim plaši izplatītās optiski mehāniskās peles. Šajās pelēs tiek izmantots optiskais sensors – maza gaismas diode ar silīcija CMOS foto kameru, kura sekundē spēj fiksēt 1500 paliktņa vai galda “fotouzņēmumus”. Peles optiskais sensors izvēlas dažus virsmas punktus un seko to koordinātas izmaiņām. Datu apstrādei paredzēts speciāls mikroprocesors. Šāda pele “ar sarkanām acīm” praktiski nepiesērē ar snetīrumiem, daudz labāk attēlo rokas kustības. Taču optiskais informācijas iegūšanas princips uzliek dažus nosacījumus peles kustības virsmai. Tā nedrīkst būt stikla, spoguļgluda, vai viendabīga – nepieciešams lai kameras “acij būtu aiz kā aizķerties”. Taču peli var pārvietot kaut vai pa sienu vai griestiem – tai nav detaļas, kurām nepieciešams nepārtraukts mehānisks kontakts ar virsmu. Pielikums interesentiem. Bezvadu peles . Bezvadu peļu sfērā vadošās ir divas tehnoloģijas – mijiedarbība ar datoru caur infrasarkano kanālu un pa radiokanālu. Peles ar infrasarkano (siltuma staru) staru interfeisu, tāpat kā visas citas šāda interfeisa ierīces nepieciešamas darbināt uztvērēja tiešās redzamības zonā. Radiopeles šajā ziņā ir daudz stabilākas – tās nebiedē papīru kalni uz galda, kafijas tases un citi šādi šķēršļi (to darbības zona sasniedz 10 metrus). Elektromagnētisko traucējumu radītie draudi tiek kompensēti ar vairāku frekvenču sakaru kanāliem un speciāliem aizsardzības mehānismiem. Radiopeļu barošanu parasti nodrošina divas AAA formāta baterijas. Interaktīvās peles. Patlaban no interaktīvajām pelēm pārstāvētas tikai dažas taktīlās peles (ar vibrorežīmu), piemēram, Logitech iFeel MouseMan. Tās iekšienē iebūvēts motoriņš, kurš ģenērē dažādu frekvenču un amplitūdu vibrācijas, atkarībā no datora ekrānā sastaptā programmas, vai loga dizaina elementa. Pārvelkot pāri pogai, izvēlnei, vai hipersaitei pele atsaucas ar raksturīgām sitienu sērijām, rokā atbilstoši vibrējot. Norādot ar peles korsoru uz pogu jūtama zināma elastība, kas neļauj peles saimniekam kļūdīties – nospiest “garām” pogai. Ja ātri tiek pārvilkts pāri izvēļņu rindas izvēlnēm rodas sajūta, kā pārbrauktu pār klavieru taustiņiem. Tāda pat elastība jūtama, pārbraucot pār komandkartes komandām.
- Datu ievades ierīces. Spēļu manipulatori. Kursorsvira, jeb džoistiks Kursorsvira jeb džoistiks paredzēts datorspēļu spēlēšanas atvieglošanai. Ja optiski mehānisko peli apgrieztu otrādi un tās lodītē iespraustu stienīti, tad iegūtu šādu kursorsviru. Respektīvi, kursorsviras darbības princips būtiski neatšķiras no peles darbības principa. Kursorsviras visbiežāk datoram tiek pieslēgtas caur spēļu portu. Ja spēļu ports atrodas uz skaņu kartes, tad pie spraudņa var pieslēgt vēl arī MIDI savietojamos mūzikas instrumentus. Patlaban izplatītie spēļu porti uztur šādus analogos signālus: četras asis (X1, Y1, X2, Y2) un četras pogas. Pārējais tiek uzturēts cipariski izmantojot speciālus nestandarta interfeisus. Galvenie spēļu porta trūkumi ir tā lēnums, centrālā procesora slogošana un ierobežotais ieejas signālu skaits. Tāpēc pēdējā laikā kursorsviru pieslēgšanai izmanto USB portu – tam nepiemīt iepriekš aprakstītie trūkumi. Pirmie džoistiki sastāvēja no stieņa, kurš tika nostiprināts uz krusta ar galos esošiem kontaktiem. Lai savienotu kādu no kontaktiem, stienis bija jāpaliec attiecīgajā virzienā. Vēlāk radās analogās ierīces, kurām stieņa galā bija izvietota divu potenciometru vadība – katrs potenciometrs reģistrēja sviras pārvietošanu attiecīgajā virzienā. Šīs ierīces spēļu portam nosūta analogos signālus, kurus apstrādā spēļu porta kontrolieris un centrālais procesors un tālāk jau cipariskā veidā tiek izmantoti attiecīgajās spēļu programmās. Patlaban pārdošanā esošās kursorsviras iegūtos analogos signālus pārveido cipariskajos jau sevī un uz spēļu porta ieeju signālus sūta ciparu veidā. Tas ļauj samazināt pārraidāmo signālu kropļojumus. Kursorsvirās esošo potenciometru kontakti pamazām pieput un piesārņojas ar oksidēšanās produktiem, kas rada vadības problēmas. Tāpēc pēdējā laikā populāras kļuvušas optiskās kursorsviras, kurās potenciometru vietā tiek lietoti optiskie sensori (piem., Microsoft Sidewinder).
- Datu ievades ierīces. Spēļu manipulatori. Kursorsvira 2 Aviosimulatoros izmantojamām kursorsvirām jānodrošina ne tikai vienmērīga pārvietošanās uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi, bet arī elastīgi jāmaina kustības ātrums (regulators throttle). Šis regulators parasti izveidots speciāla uz roktura novietota ritentiņa veidā, vai pārslēdzēja veidā blakus rokturim. Otrais novietojuma veids ļauj spēles laikā ērtāk redzēt kādā stāvoklī atrodas “gāze” (piem., Logitech WingMan Force 3D). Dažkārt throttle izveidots atsevišķa atdalāma elementa veidā, piem., Thrustmaster TopGun Afterburner. Ceturtais regulēšanas veids ir astes stūres regulēšana (rudder), kuru klasiskās shēmās panāca ar pedāļu palīdzību, bet var tikt veikta arī ar roktura pagriešanu ap savu asi. Dažkārt uz kursorsviras paneļa tiek iznests papildus rullītis, tādējādi divas regulējamās asis paliek uz roktura, bet divas – uz papildus analogā rullīša (piem., Gravis XTerminator Dual Control). Bieži asis marķē šādi: X1 (vai X) – roktura noliece uz priekšu un atpakaļ (pitch); Y1 (vai Y) – roktura noliece pa labi vai pa kreisi (roll); X2 (vai rZ) – pedāļi vai roktura pagriešana ap asi (rudder); Y2 (vai Z) – uz priekšu un atpakaļ vilce (throttle). Bez iespējām vadīt lidmašīnu pilots spēj pagriez arī savu galvu, tādējādi novērtējot spēles situāciju ap lidmašīnu. Šo funkciju nodrošina Hat switch, ļaujot diskrēti mainīt pilota skata virzienu – parasti četros vai astoņos fiksētos virzienos. Skatu pārslēdzējs izveidots kā papildus kursorsvira uz roktura. Pirmie šādu tehnoloģiju ieviesa kompānijas Thrustmaster un CH Products. Katras kompānijas veidotie produkti nedaudz atšķiras ar funkcijas Hat switch realizāciju, tāpēc arī izšķir TM savietojamās un CH savietojamās sviras. Klasiskā risinājumā mijiedarbības shēma starp kursorsviru un datoru ir nenoslēgta – t.i., signāls no kursorsviras nonāk datorā nodrošinot lidmašīnas vadību, bet atpakaļsaites nav. Kursorsvirās ar realizētu atgriezenisko saiti – Force Feedback, signāls no kursorsviras tiek padots gan datoram, gan atgriezeniskās saites kontrolierim, bet dators savukārt kontrolierim nodod signālu, kurš saistīts ar spēles situāciju. Signāls no kontroliera tiek nodots elektromotoram, kurš savukārt ar siksnas vai cita (stingrāka) pārvada palīdzību saistīts ar kursorsviras rokturi (piem., Microsoft SideWinder Force Feedback). Tādējādi tehnoloģija Force Feedback (kas patlaban ir vienīgā interaktīvā forma spēlētāja mijiedarbībai ar datoru) ļauj modelēt dažādus efektus, piem., lādiņa trāpījumu lidmašīnai, paša raidītā šāviņa atsitienu, dažādus bojājumus – kāda dzinēja atteikumu, stūres ieķīlēšanos lidmašīnai krītot u.c. Viena no pilnīgākajām kursorsvirām ir caur USB portu datoram pieslēdzamā Thrustmaster HOTAS Cougar – kaujas lidmašīnas F-16 stūres prototips. Akronīms HOTAS (Hands On Throttle And Stick) liecina, ka darbojoties ar šo ierīci nebūs nepieciešams novākt rokas no stūres, lai nospiestu kādu pogu uz tastatūras. Galvenais rokturis ir noņemams, tādējādi ļaujot uzstādīt arī citu marku lidmašīnu rokturus – F-18 Hornet, F-22 Raptor un citu. Visas ierīces izveidotas no leģētā tērauda, kā rezultātā konstrukcijas svars un izturība ir ievērojama. Kursorsvira ir sarežģīta arī elektroniski – tai ir savs mikroprocesors, 16 kilobaitu atmiņas mikroshēma mikroprogrammu un profila failu atjaunināšanai. Vienas takts laikā tiek ģenerētas 3000 diskrētas vērtības katrai no divām asīm, kas nodrošina augstu pilotēšanas precizitāti. Nozīmīgi, ka šī kursorsvira savietojama ar visiem standarta analogajiem manipulatoriem.
- Datu ievades ierīces. Spēļu manipulatori. Spēļu ragi, jeb spēļu planšetes Spēļu rag i ir manipulators vadībai ar abām rokām. Ar kreiso roku parasti tiek kontrolēta kustība, bet ar labo – darbību daudzveidība spiežot dažādas pogas. Īstenībā spēļu rags ir kursorsviras variācija, kas orientēta uz arkādes spēlēm, kurās vajag daudz skriet, lekt u.tml. Tradicionālie spēļu ragi ietver sevī divas primitīvas mini kursorsviras, kuras darbojas pēc krusta principa (skat. kursorsviru darbības principus), virkni programmējamu pogu, bīdāmu regulatoru un režīmu pārslēdzēju. Spēļu ragi tiek pastāvīgi uzlaboti un var jau tikt izmantoti simulatoriem – funkcionālā ziņā robeža starp spēļu ragiem un kursorsvirām pamazām izzūd. Dažiem modeļiem tiek izmantota arī atgriezeniskās saites sistēma ar funkciju Vibration Feedback (piem., Logitech WingMan Rumblepad). Tā ļauj radīt sadursmju un sitienu radītus atsitiena efektus. Modelim Logitech Wingman Extreme Pad ir funkcija Sensor, kuras dēļ tas ieteicams aviosimulatoriem. Lidmašīnu var vadīt, spēļu ragu pagriežot telpā, kas rada lidaparātā esoša žiroskopa klātbūtnes efektu. Šim ragam ir arī funkcija HAT Switch un 10 pigas, divas no kurām (zem rādītājpirkstiem) darbojas kā trigeri.
- Datu ievades ierīces. Spēļu manipulatori. Stūres Autosacīkstēs tiek lietotas stūres un pedāļi. Svarīgas ir ne tikai stūres nodrošinātās funkcijas, bet arī cik kvalitatīvi un no kāda materiāla tās izgatavotas. Par ērtākiem tiek uzskatīti modeļi, kuri pie galda tiek stiprināti ne tikai ar piesūcekņiem, bet arī ar spīlēm un ļauj mainīt stūres nolieces leņķi. Svarīgs arī stūres pagrieziena leņķis – tas parasti mēdz būt no 100 līdz 270 grādiem. Parasti vadības funkcijas regulēšanas asīm tiek piešķirtas šādi: X1 – stūre pa labi un pa kreisi; Y1 – ātrums, bremzes, vai X1 – stūre pa labi un pa kreisi; Y1 – ātrums; X2 – bremzes. Tāpat kā aviācijas trenažieros, stūrēm var būt Force Feedback (piem., Logitech Wingman Formula Force GP) – nodrošinot piemēram, stūres drebēšanu, iziešanu ārpus trases, dažādu stūres pretestību atkarībā no braukšanas ātruma. Dārgākos modeļos paredzēti “atsevišķie pedāļi”. Atdalītie ātruma un bremžu pedāļi nekompensē viens otru kā lētos modeļos, bet darbojas atsevišķi, kā īstās automašīnās, t.i., ļauj modelēt sānslīdes u.c. efektus. Motocikletu stūres izplatītas ievērojami retāk. Viena no pilnīgākajām ir Thrustmaster FreeStyler Bike. To iespējams piestiprināt vai nu galdam, vai krēslam, datoram tiek pievienota caur USB portu, uztur Plug and Play iespēju (tātad nav nepieciešama speciāla ierīces instalācija). Labais stūres rokturis veic akseleratora funkcijas, bet svira paredzēta bremzēšanai. Pirms kreisā roktura atrodošā svira ietver parastu diskrētu pārslēdzēju un arī tiek izmantota sajūgam vai bremzēšanai. Stūrei ir 11 programmējamas pogas, kuru funkcijas tiek noteiktas spēles uzstādījumos. Zem kreisās rokas īkšķa atrodas četru pozīciju lauciņš, kuram var piešķirt veidu pārslēdzēja funkcijas. Stūrei ir arī vadīšanas stila maiņas poga Cross/GP, kura ļauj mainīt vietām asis X un Z. Šīs asis atbild par stūres pagriešanu un virtuālā motociklista sānsveri. Sānsveres leņķis var sasniegt 45 o , bet stūres pagrieziens – 90 o . režīms GP paredzēts šosejas pa apli braucienu simulēšanai, kad lielā ātrumā traucošā motocikla pagriešanai praktiski pietiek ar sānsveri. režīms Cross orientēts uz motofrīstaila čempionātiem, kuros vadītājam kopā ar motocikletu nākas lēkāt par ciņiem.
- Datu izvades ierīces Datora neatņemama sastāvdaļa ir datu izvadierīce - video apakšsistēma. To veido videoadapteris un monitors. Monitors neiespaido attēlu izvades ātrumu, tas tikai attaino videoadaptera darbības rezultātu. Monitora kvalitāte nosaka vai tiks izmantotas visas videoadaptera iespējas. Pārsvarā visos personālajos datoros (izņemot portatīvos) izmanto elektonstaru caurules (jeb CRT - canal ray tube) monitorus. To uzbūve un darbības princips ir analoģisks tāda pat tipa televizoru darbībai. Aizvien izplatīt āki kļūst šķidro kristālu, jeb LCD ( Liquid Cristal Display ) monitori. LCD tehnoloģija balstās uz polarizācijas filtru un šķidro kristālu izmantošanu attēla iegūšanai uz datora displeja – caurizgājušā vai atstarotā gaismas stara polarizācijas maiņu elektriskā lauka ietekmē. Vilinoša, bet pagaidām vēl dārga tehnoloģija ir gāzes plazmas ( Gas Plasma ) displeji. Šo displeju darbība balstās uz gāzu spīdēšanu elektriskā lauka ietekmē. Šiem displejiem nepieciešams vairāk elektroenerģijas, tāpēc tos biežāk pielieto lielu paneļu veidā mājas video zālei vai vēl lielākām telpām.
- Datu izvades ierīces Elektronstaru monitori (CRT) Pārsvarā visos personālajos datoros (izņemot portatīvos) izmanto elektonstaru caurules (jeb CRT - canal ray tube ) monitorus. To uzbūve un darbības princips ir analoģisks tāda pat tipa televizoru darbībai. Tajās, elektronu lielgabala emitētie elektroni elektriskā lauka ietekmē nokļūst uz ekrānu, kurš pārklāts ar luminoforu, izsaucot tā spīdēšanu. Elektronu kūļa ceļā novietoti arī papildus elektrodi: novirzes sistēma, kura ļauj mainīt kūļa virzienu un modulators, kurš ļauj regulēt iegūtā attēla spilgtumu. Krāsainajam monitoram ir trīs elektronu lielgabali ar atsevišķām vadības shēmām un uz ekrāna iekšējās virsmas uzklāti trīs pamatkrāsu luminoforu punktiņi: R (Red, sarkanais), G (Green, zaļais) un B (Blue, zilais). Šo trīs cieši blakus atrodošos punktiņu kopumu sauc par pikseli ( pixel - picture element ). Elektronu stars periodiski skenē visu ekrānu, veidojot uz tā tuvu atrodošās izvērses rindiņas. Šo šablonu sauc par rastru un pašus monitorus par rastra monitoriem. Elektronu staram virzoties pa rindiņām, modulatoram pievadītais videosignāls, maina atbilstošo pikseļu spilgtumu, v ei dojot redzamo attēlu. Pielikums interesentiem. Kineskopā uz ekrāna uzzīmēto rindu (scan line) skaitu sekundē sauc par rindu frekvenci un to mēra kilohercos (kHz). Viens ekrāna kadrs ir uzzīmēts tad, kad šajā frekvencē ar rindām, kas seko cita citai, no augšas līdz lejai ir noklāts viss ekrāna laukums. Sekundē uzzīmēto kadru skaitu sauc par kadru frekvenci un to mēra hercos (Hz). Kinokadru nomaiņa notiek ar ātrumu 24 kadri sekundē, jeb ar frekvenci 24 Hz. Tad cilvēka acs šādu attēlu uztver kā nemirgojošu. Taču monitora ekrānā visu kadru nerāda uzreiz, tas veidojas no punktiem, kuri, elektronu stara skarti, iemirdzas un pamazām izblāv. lai šādi veidots attēls nešķistu mirgojošs, monitoram jānodrošina daudz lielāka kadru frekvence nekā kino. VESA (Video Electronics Standarts Association) nemirgojoša attēla iegūšanai iesaka izmantot monitorus, kas strādā ar 85 Hz kadru frekvenci. Monitora izšķirtspēju nosaka luminofora punktiņu izmērs. Parasti gan runā par attālumu starp šiem punktiņiem (dot pitch). Šī vērtība var mainīties no 0,41 līdz 0,25 mm, bet labiem monitoriem tai jābūt ne lielākai par 0,28 mm. Protams, ka izšķirtspēju iespaido arī attēla elementu skaits, kuri tiek attēloti pa horizontāli un pa vertikāli, piemēram, 640x480 vai 1024x768 pikseļi. Monitora ekrāna izmērus savukārt nosaka (tāpat kā televizoriem) pēc diagonāles garuma. Šie ekrāna fiziskie izmēri ir standartizēti un personālajiem datoriem tie ir: 9, 14, 15, 17, 19, 20 un 21 colla. Katrā krāsainajā kineskopā ir vai nu ēnu maska (shadow mask), vai (kineskopos Trinitron) tā sauktais apertūras režģis (aperture grill) , jeb caurumu režģis. Tie nepieciešami, lai elektronu kūļi nokļūtu tikai uz atbilstošās krāsas luminofora. Ēnu maska sastāv no caurumu sistēmas, bet apertūras režģis - no spraugu sistēmas. Parasti monitora maska tiek taisīta no invara, jo tam ir mazs termiskās izplešanās koeficients. Tādējādi pat maskai uzsilstot, attēla asums nesamazinas. Bez tam monitoros izmanto speciālas dinamiskās fokusēšanas un staru savirzes shēmas. Kadru veidošanai monitoros mēdz izmantot rindpārleces (I, Interlaced) vai rindsecīgās izvērses (NI, Non Interlaced) režīmu. Rindpārleces režīmā (tāpat kā TV) atsevišķs kadrs tiek zīmēts, izmantojot nepāra līnijas, bet nākamais - izmantojot pāra līnijas. Piemēram, Eiropas televīzijas standarts ir attēla pārraide ar 50 Hz kadru frekvenci Interlaced režīmā, attēlu veidojot no 625 līnijām. Amerikas televīzijas standartā attēlu pārraida ar 60 Hz frekvenci Interlaced režīmā, attēlu veidojot no 525 līnijām. Rindsecīgās izvērses režīmā kadru veido, pēc kārtas zīmējot rindas, nevienu neizlaižot. Tādējādi tiek samazināta attēla mirgošana. Patlaban visi monitori tiek ražoti ar NI izvērses režīmu. Taču jāatceras, ka kadru frekvence, reizināta ar rindu skaitu ekrānā ir vienāda ar rindu sinhronizācijas frekvenci. Tā,lai uz ekrāna iegūtu grafiku Non Interlaced 640X480 punktu režīmā, sinhronizācijas frekvence nevar būt mazāka par 70Hz*480 = 33,6 kHz. Savukārt Interlaced režīms ļautu nodrošināt kadru (precīzāk, puskadru) rādīšanu ar divas reizes augstāku frekvenci.
- Datu izvades ierīces Elektronstaru monitori. Jūtīgā ekrāna monitori. Jūtīgā ekrāna monitori ir intuitīva datu ievadierīce, kura reaģē uz pieskārienu datora monitoram. Lai pieskartos tiek izmantoti vai nu pirksti, vai atbilstošs stienītis. Šādas ierīces mēdz būt iebūvētas vai pieliekamas. Iebūvētās ierīces ir iemontētas virs CRT monitora priekšējā stikla, pieliktās – pievienotas pirms priekšējā stikla un mēdz būt noņemamas. Pēc fizikālā principa iedala rezistīvos (tehnoloģija AccuTouch), infasarkano staru ( IR – InfraRed , tehnoloģija CarrollTouch), virsmas akustisko viļņu ( SAW – Surface Acoustic Wave , tehnoloģijas IntelliTouch un tās paveids iTouch “Touch-on-Tube”) un kapacitīvos monitoros. Rezistīvajos jūtīgā ekrāna monitoros ar pirkstu pieskaroties ekrāna virsmai, ieliecas augšējā slāņa plēvīte, nodrošinot elektrisko kontaktu ar apakšējā slāņa elementu. Rezistīvā slāņa caurspīdība būtu vēlama labāka, arī jāuzmanās no pieskaršanās ar asiem priekšmetiem. Infrasarkano staru monitoros tiek izmantots gaismas stara pārtraukšanas princips. Novietojot pirkstu attiecīgā ekrāna vietā tiek pārtraukti attiecīgie horizontāli un vertikāli ejošie infrasarkanie stari, tādējādi iegūstot informāciju par pirksta atrašanās koordinātēm. Tālākais – tehnikas jautājums. Virsmas akustisko viļņu monitoros tiek pārtraukti uz ekrāna virsmas pārraidītie akustiskie viļņi. Viena viļņu avota radītie viļņi tiek sadalīti vairākos un raidīti pāri ekrānam. Ar pirkstu pieskaroties kādai ekrāna vietai, tajā viļņu pārraidīšana tiek pārtraukta, kas rada izmaiņas uztvertā viļņa amplitūdas ainā. Pieskaršanās vietas noteikšana šajā tehnoloģijā ir vissarežģītākā. Jāuzmanās no netīrumu un šķidrumu iedarbības. Kapacitatīvajos monitoros caurspīdīgais priekšējais panelis izveidots no elektriskā signāla saglabājošiem (kapacitatīviem) elementiem. Atšķirībā no rezistīvajiem, kuriem nepieciešams mehānisks spiediens, šiem pietiek ar pirksta vai attiecīga stienīša pieskaršanos. Pieskaršanās vietā lādiņš aizplūst, pēc kā tad arī tiek konstatēts notikums un šīs vietas atbilstošā koordināte. Jūtīgā ekrāna monitori pārsvarā tiek piedāvāti divu veidu – AccuTouch un IntelliTouch. AccuTouch piecu vadu rezistīvos izstrādājumus iesaka dažādu kantoru vai nodarbinātības dienesta sistēmās, kur nepieciešama ilgstoša un droša izpildītspēja. IntelliTouch tehnoloģiju tās izturības dēļ parasti lieto publiskās piekļuves sistēmās.
- Datu izvades ierīces Šķidro kristālu monitori (LCD) Pēdējā laikā izplatīti šķidro kristālu, jeb LCD ( Liquid Cristal Display ) monitori. LCD tehnoloģija balstās uz polarizācijas filtru un šķidro kristālu izmantošanu attēla iegūšanai uz datora displeja – caurizgājušā vai atstarotā gaismas stara polarizācijas maiņu elektriskā lauka ietekmē. Panelis ietver daudzu šūnu matricu, kur katra šūna atrodas vertikāli un horizontāli novietoto signāla vadu krustpunktos. Pasīvajā matricā (Passive Matrix) uz šķidrajiem kristāliem iedarbojas pašu šo signāla vadu elektriskais lauks. Tā kā ir grūti nodot vadību attiecīgajai matricas šūnai, neietekmējot citu blakus esošo šūnu darbību, šajos monitoros attēls nav pārāk kontrastains. Šos monitorus sauc par pasīvo matricu monitoriem ( DSTN – Double-layer Super Twist Nematic ). Pasīvās matricas monitoriem ir grūti nodrošināt augstu kontrastu, tādēļ biežāk lieto aktīvās matricas (Active Matrix), kurās katra šūna tiek vadīta ar tranzistora palīdzību, kuru, savukārt, vada caur koordinātu šinām. Šos monitorus sauc arī par TFT LCD monitoriem. TFT ( Thin Film Transistor ) monitoriem, salīdzinājumā ar elektronstaru monitoriem ir vairākas priekšrocības: augsta izšķirtspēja, bezradiācijas displejs, zems enerģijas patēriņš, plašs redzes leņķis, ātrs reakcijas laiks, tiem ir mazi izmēri un tie ir viegli pēc svara.
- Datu izvades ierīces Gāzes plazmas paneļi Dažkārt pielieto arī gāzes plazmas ( Gas Plasma ) paneļus, kuru darbība balstās uz gāzu spīdēšanu elektriskā lauka ietekmē. Darbības princips līdzīgs kā luminiscentajām spuldzēm, tikai luminofors spīd attiecīgi vai nu sarkani, vai zaļi, vai zili un ar to pārklāta atsevišķu šūnu iekšpuse. Šiem paneļiem nepieciešams vairāk elektroenerģijas, tāpēc tos biežāk pielieto lielu paneļu veidā mājas video zālei vai vēl lielākām telpām – tipiskākie MWS (Multimedis Wide Screen) .
- Datu izvades ierīces. Drukas ierīces. Adatu (matricu) printeri Tāpat kā monitors ir nepieciešams jebkuram datoram, arī drukas ierīce nav greznuma priekšmets. Visbiežāk nākas sastapties ar šādu tehnoloģiju printeriem: adatu, tintes strūklas un lāzertehnoloģijas. Adatu (matricu) drukas iekārtās vertikālā adatu vai āmuriņu rinda (vai divas rindas) &quot;iedzen&quot; uz lentes esošo krāsvielu papīrā, secīgi veidojot nepieciešamo attēlu. Drukas galviņa var saturēt 9, 18, 24, vai vēl vairāk adatiņas. Šīs tehnoloģijas printeru izdrukām ir pietiekoša kvalitāte, zema pašizmaksa (5-10 reizes ekonomiskāki par strūklas vai lāzeru), nevajag kvalitatīvu papīru, iespējams vienlaicīgi drukāt oriģinālu un kopijas (2-9 atkarībā no printera modeļa). Pieejami ir arī krāsu adatu printeri. Krāsu drukas iekārtā tiek izmantota krāsojošā lente, kas gareniski sadalīta četrās joslās - melnā, zilā, sarkanā un dzeltenā krāsā. Printeris viena slīdrāmja gājiena laikā var drukāt tikai vienā krāsā. Katra gājiena beigās slīdrāmis automātiski pārvietojas vertikālā virzienā un nostājas tādā stāvoklī, kāds nepieciešams nākamās krāsas drukāšanai. Pamatkrāsu sajaukumu panāk ar slīdrāmja dubultgājienu. Lielākais adatu printeru trūkums ir to augstais trokšņu līmenis.
- Datu izvades ierīces. Drukas ierīces. Tintes strūklas printeri Nozīmīgākās tintes strūklu tehnoloģijas ir Bubble Jet tehnoloģija un pjezotehnoloģija. Bubble Jet tehnoloģijas drukas iekārtās tinte (toneris) atrodas elastīgā tvertnē, ko ar drukājošo galviņu savieno kanāls jeb sprausla. Drukāšanas galviņā ir mazas atveres, pa kurām izšļācas tinte, veidojot uz papīra punktiņus. Elastīgā kamera rada tintes spiedienu sprauslā, savukārt spraiguma spēki, kas veidojas uz atveres virsmas, kā arī kapilārie spēki sprauslā darbojas tam pretī, veidojot līdzsvaru starp šiem spēkiem.Apkārt katras atveres kanālam ir plakans plāns rezistors (film rezistor), kas pievienots printera elektriskajai shēmai. Kad rezistoram tiek pievadīta elektriskā strāva, tas dažās mikrosekundēs sasilst par vairākiem simtiem grādu. Tuvumā esošajai tintei sasniedzot vārīšanās temperatūru, viedojas burbulis, kas sāk uzpūsties, bet tinte turpina vārīties. kad temperatūra sasniedz noteiktu robežu, tinte strauji iztvaiko, radītais spiediens tinti izmet pa atveri. Tintes vietu kamerā ieņem gaiss, kas strauji apņem tintes strūkliņu, kuras aste atraujas no caurumiņa. Strāvas iedarbībai izbeidzoties, plānais rezistors tikpat ātri atdziest, tvaiku burbulītis saraujas un pa uzpildes kanālu ieplūst jauna tinte un atkal veidojas līdzsvars. Pjezotehnoloģijas pamatā ir līdzīga atveres kanāla tvertne (tikai no pjezokeramiska materiāla), kurā atrodas tinte. Atšķirīgs ir tās izsmidzināšanas princips. Pjezokeramiskajam elementam tiek pievadīta maiņstrāva, kuras ietekmē mainās elementa garums. straujā deformācija izraisa tintes tvertnes tilpuma samazināšanos, radot spiedienu, kurš liek tintes pilienam izšļākties no tvertnes. Pjezoelektriskais process ir apmēram 5 reizes ātrāks par Bubble Jet. Pjezotehnoloģija tiek izmantota firmas Epson strūklu printeros. Pielikums interesentiem. Izšķirtspēja ir galvenais parametrs, kas ietekmē izdrukas kvalitāti. Ar printeri drukāts teksts izskatās diezgan glīti, ja tas ir drukāts ar 300 punktu collā (dpi - drops per inch) izšķirtspēju, bet fotogrāfijā šāda izšķirtspēja izskatās graudaina. Par lāzerdrukas iekārtu izšķirtspējas standartu ir uzskatāms 600x600 dpi. Drukāšanas ātrums , ko norāda printera ražotājs ir teorētiski iespējamais maksimālais konkrētā printera mehānisma darba ātrums. Parasti tas ir no 6 līdz 24 lapām minūtē. Ar šādu ātrumu tiek izdrukāti tikai vienkārši teksti. Ja drukājamā informācija ir sarežģītāka, tad printera procesors to nespēj apstrādāt uzreiz un veidojas laika aizture. Procesors , tāpat kā datorā, veic visus aprēķinus, lai varētu iegūt vēlamā izskata izdruku. Tas formē attēlu no tās informācijas, kas caur printera portu nonāk tā atmiņā. Modernos printeros tiek uzstādīti jaudīgi procesori, dažos modeļos pat 100 MHz RISC procesori. Dažkārt tiek uzstādīti arī līdzprocesori, kas veic sarežģītākos matemātiskos aprēķinus. Operatīvā atmiņa ir tā, kur tiek formēta informācija izdrukāšanai uz papīra. sarežģīta attēla izdrukāšana prasa lielus operatīvās atmiņas resursus, tāpēc printeros tiek paredzēta iespēja paplašināt operatīvo atmiņu, lietojot SIMM vai pat DIMM atmiņas moduļus. Modernos printeros operatīvās atmiņas apjoms ir no 2 līdz 12 MB ar iespēju paplašināt vismaz līdz 36 MB. Ar vārdu emulācijas tiek apzīmētas tās printeru un lappuses apraksta valodas, kuras konkrētais printera modelis uztur. Visi biroja lāzerprinteri uztur PCL (printer control language), kas ir firmas HP izstrādāta lappuses apraksta valoda (Escape kodu drukas iekārtas vadības valoda). Otra populāra šāda tipa valoda ir firmas Adobe Systems Incorporated lapas apraksta valoda (page description language) PostScript. Šīm abām valodām ir dažādas versijas. Patlaban vēlams, lai printeris uzturētu PCL 5e (tā atbalsta maināmos fontus arī 600 dpi izšķirtspējā) un PCL 6 vai tikai PCL 6 valodu, vai Post Script Level 2. Pietiekoši nozīmīgs parametrs ir arī izdrukāšanas izmaksas. Ekspluatācijas izmaksas veido ne tikai drukāšanai nepieciešamo materiālu, bet arī drukas iekārtas amortizācijas izmaksas. Viszemākā izdrukas pašizmaksa ir adatu drukas iekārtām, taču pārējie rādītāji tām ir vāji.
- Datu izvades ierīces. Drukas ierīces. Lāzerprinteri Lāzera printeros tiek izmantots elektrografiskais attēla veidošanas pricips - līdzīgs kā kopēšanas mašīnās. Mazgabarīta pusvadītāju lāzeris ģenerē šauru gaismas staru, kurš atarojoties no rotējoša spoguļa, uz gaismasjūtīga fotojutīga ruļļa formē elektronisku attēlu. Šim rullim iepriekš tiek piešķirts statiskais lādiņš. lāzera staram trāpot uz uzlādēto ruļļa vietu, lādiņš no šīs vietas aizplūst. tādējādi lāzera stara apgaismotajām un neapgaismotajām vietām ir dažādas zīmes lādiņš. Savukārt uzlādētais pulverveida toneris pielīp tikai ruļļa vietās ar pretējas zīmes lādiņu. Kad attēls uz ruļļa ir izveidots un tas pārklāts ar toneri, papīra loksne tiek tā uzlādēta, lai uz ruļļa esošais toneris pieliptu pie papīra Pēc tam attēls tiek nostiprināts, sasildot tonera daļiņas līdz kušanas temperatūrai un ar gumijas rullīšiem piespiežot izkusušo toneri pie papīra. Izvēloties drukas ierīci, jāievēro, ka katram lietojumam ir savs svarīgākais printera parametrs - vienā gadījumā tā var būt izšķirtspēja, bet citā drukāšanas ātrums. Pielikums interesentiem. Līdzīgi lāzera funkcionē arī LED (Light Emitting Diode) jeb gaismas diožu printeri . Tajos pusvadītāju lāzeri ar visu savu izvērsmes bloku aizstāj pusvadītāju diožu bloks. Lāzertehnoloģijā lāzera stars tiek fokusēts un virzīts ar speciālas spoguļu sistēmas palīdzību. Spoguļi lielā ātrumā rotē, lai virzītu lāzera staru uz priekšu un atpakaļ pa rulli. Turpretī LED tehnoloģija balstās uz gaismu emitējošu diožu masīvu, kas sastāv no vairāk nekā 2 500 atsevišķām diodēm. Katrai diodei attiecīgajā līnijā uz ruļļa atbilst savs punkts. Ruļļa rotācijas laikā diodes tiek slēgtas iekšā un ārā, lai uz ruļļa virsmas izveidotu attēlu. LED tehnoloģija vēl ir diezgan jauna un tās priekšrocības vēl nav skaidras. Termopārneses printeru (thermal wax transfer) darbības princips balstas uz to, ka termoplastiskā krāsviela, kura uzklāta uz plānas pamatnes nonāk uz papīra tajās vietās, kurās ar drukas galviņas sildelementiem (sprauslu un adatu analogiem) tiek nodrošināta nepieciešamā temperatūra (ap 70 - 80 grādi). Konstruktīvi šāda tehnoloģija ir pietiekoši vienkārša, tā nodrošina praktiski netrokšņojošu darbību, bet izdrukātās lapas pašizmaksa ir augstāka kā strūklas printeriem. Arī drukāšanas ātrums tiem nav liels (1 - 2 lpp/min). To izplatība līdz šim bija ierobežota to augstās cenas dēļ, taču patlaban tie jau var tikt efektīvi pielietoti krāsu drukā, iegūstot košus, precīzus un pret mitrumu stabilus attēlus. Termopārneses tehnoloģijas īpatnības ļauj drukāt uz dažādām speciālām plēvēm, pēc tam pārnesot attēlu uz cietu virsmu vai tekstīlijām. Izšķir termopārneses metodi - saplūšanu karsējot (heat fusion process), kurā plēve, kas pārklāta ar krāsvielu, tiek piespiesta pie papīra un sasildīta ar galviņas termoelementiem. Krāsvielai pārejot šķidrā stāvoklī un saskaroties ar papīru, tā pielīp papīra virspusei. Šāda tehnoloģija realizēta printerī STAR SJ - 144. Dārgos profesionālos printeros krāsviela pēc sildīšanas pāriet nevis šķidrā, bet gāzveida stāvoklī un, saskaroties ar papīru, kondensējas tā virspusē. Šo metodi sauc par termisko pārnesi, kas balstīta uz krāsvielas sublimāciju (due - sublimation - type - thermal - transfer). Tā ir realizēta firmas SHARP JX - 7000 printerī. P.S. Šī PowerPoint prezentācija veidota 2002. gada Ziemassvētkos. Zinot, ka datortehnoloģijas attīstās ļoti strauji, autors nepretendē uz tēmas pilnīgu (gan kvalitātes, gan apjoma ziņā) izklāstu.